slavinātāju.

Horācija darbi tiek publicēti šādā secībā: Odas, Epodi, Gadsimta

himna, Satīras un Vēstules. Te nav ievērota darbu tapšanas secība.

“Satīras” un “Epodus” rakstījis savas literārās darbības sākumā.

“Satīras” ( izdotas 1.gs. četrdesmitajos gados p.m.ē. divās grāmatās.

1.grāmta ( 10 satīras

2.grāmata ( 8 satīras.

Sarakstītas filozofiskajā dialoga formā daktilu heksametrā. Horācijs

tās sauca par “Sarunām”. To valoda ir viegla, tuva Prozai.

“Satīrās” Horācijs pievēršas privātai dzīvei, skar morāli filozofiskas

problēmas, sadzīves parādības, risina literatūras jautājumus. Izzobojot

netikumus. “Satīras” ( mistrojums formas un satura ziņā dažādi dzejoļi.

“Satīru” dibinātājs - Lūcilijs 2.gs.p.m.ē. Horācijs pārmet Lūcilijam

neizkoptu stilu. Horācija “credo” ir apvienot Romas seno dzejnieku idejas

ar “jauno” dzejnieku sasniegumiem formas izveidē. “Satīrās” pauž savus

filozofiskos uzskatus sintizējot epikūriešu un satīriķu mācības, iesaka

baudīt dzīvi, bet būt pieticīgam, savaldīt kaislības, ievērot mēru.

Horācija morāle nav sausa, dragmatiska. Viņš pamāca ar labsirdīgu

humoru - pasaka patiesību smejoties. Izsmej skopuļus, mantraušus, dzīru

cienītājus, kaislības vergus. Visur šādi konkrēti piemēri, salīdzinājumi

(piemēram, lauku miers - pilsētas burzma, lauku pele - pilsētas pele).

Savos darbos daudz runā pats par sevi, savu gādīgo tēvu, par Mecenātu.

Vieglā stāstījumā pievēršas nopietniem tematiem, izmantojot fabulas,

atziņas. “Satīrās” spilgti, tieši attēlo Romas dzīvi.

“Epodi” - piedzīvojums, jambu pantmērā saturēti dzejoļi, kas sastāv no

divrindu strafām, kurās otrā vārsma ir īsāka par pirmo.

No Arhilaha Horācijs pārņēmis griezīgus jambus - pantmērus un aso

toni. Bet “Epodu” saturs ir oriģināls, nav aizgūts no grieķiem.

“Epodos” izsmej cilvēku trūkumus, pievēršas dažādām dzīves parādībām.

2.epods - īpaši populārs, jo tajā runa ir par vienkārša zemnieka dzīvi,

pēdējā strafā noskaidrojās, ka lauku idilles slavinājums ir liekulīgs.

“Epodās” parādās Horācija politiskie uzskati, kas pakāpeniski mainās.

“Epodas” jau parādās Oktaviāna - Augusta cildināšana, kas nav “Satīrās”.

“Odas” - četrās grāmatās, trīs iznāk 43.g.p.m.ē. bet ceturtā

33.g.p.m.ē.

Pieskaras filozofiski ētiskiem jautājumiem. Tāpat iet savu “zelta

vidusceļu” - Horācija gudrību. Tiek cildināts Augusts un Romas valsts.

“Odās” atspoguļojas ar Horācija personisku pārdzīvojumi. Raksta par

mīlestību, bieži mainot mīlas objektu. Bet viņa mīlas dzeja nav jūtu

īstenuma un kvēles. Tajā vairāk ir pārdomas, kas nesaviļņo lasītāju.

Horācijs augsti vērtē draudzību. Viņš ieviesis romas literatūrā grieķu

pantmērus un veidojis tos smalkākus. Ietekmējies no Alkaja, Anakreanta,

Sapfas. “Odas” ir slavenākais Horācija darbs tieši ar sava satura bagātību,

izteiksmes tēlainību.

17.gs.p.m.ē. sacer patriotisko “Gadsimta himnu”, un pēdējais darbs ir

“Vēstuļu” grāmatas. Tās adresētas atsevišķām personām. Padziļina

iepriekšējos darbos paustos uzskatus. Slavena ir otrās grāmatas trešā

vēstule ( “Dzejas māksla” ( runā par dzejas teoriju, drāmu. “Vēstulē - 476

vārsmas. Skarti kompozīcijas, formas jautājumi. Prasība pēc

viengabalainības, stila atbilstību saturam. Atturēšanās no lieka

naturālisma. Vēršas pret dievu iejaukšanos lugas beigās, pret slepkavībām

uz skatuves. Dzejas pamatā ir talanta un mākslas tehnikas salīdzinājums.

“Dzejas māksla” ir literārās teorijas žanra pilnīgākais un labākais paraugs

Romas literatūrā.

Publijs Ovīdijs (43.g.p.m.ē. - m.ē.18.g.)

Ovīdija literārā darbība saistīta ar Augusta valdīšanas 2.posmu.

Ovīdija biogrāfija ir viņa “Skumju elēģija” ceturtās grāmatas

10.elēģijā.

Dzimis Sulmonā. Cēlies no jātnieku dzimtas, ģimenē jaunākais dēls.

Mācījies retoriku skolā Romā. Ovīdijam padevušas svazorijas, kurās

nepieciešama bagāta iztēle un emocionalitāte. Pēc skolas beigšanas dodas uz

Grieķiju un apmeklē Atēnas, kur padziļina savas zināšanas. Atgriežoties

Romā strādā par policijas zemākās pakāpes ierēdni. Bet šis darbs viņu

neinteresē un viņš nododas literatūrai. Izveidojas par sava laika

populārāko dzejnieku Romā. Romu uzskata par savu dzimteni un ir laimīgs, ka

var dzīvot Romā. Piecdesmit gadu vecumā, m.ē. 8.gadā, Ovīdijs tiek

izraidīts trimdā uz Tomi pilsētu Melnās jūras piekrastē. Ar šo pilsētu

sasitās II.posms Ovīdija dzīvē, no m.ē. 8.-18.gadam. Augustu neapmierināja

Ovīdija literārā darbība. Dzejoļu krājums “Mīlas māksla” atklāja Augusta

Romas sabiedrības apšaubāmo tikumību. Savā daiļrades I posmā Ovīdijs pret

Augusta ētiskajām reformām izturas nenopietni un to Augusts uzskatīja par

protestu, neuzticību. Ovīdijs mirst trimdā, m.ē. 18.gadā. Apbedīts netiek

Romā, bet turpat trimdā.

Literāro darbību var iedalīt 3 posmos:

1) mīlas dzejas ( “Mīlas dzeja”, “Mīlas elēģija”, “Varones”, “Mīlas

māksla”, “Zāles pret mīlestību”;

2) reliģiski mitoloģiska satura poēmas ( “Fāsti”, “Metamarfozas”;

3) trimdas laika dzeja (8.g.m.ē. -18.g.m.ē.) ( “Skumjas elēģijas”,

“Vēstules no Panta”

“Mīlas ēlēģijas” ( piecas grāmatas. Sagādāja Ovīdijam mīlas dziedoņa

slavu. Otrajā izdevumā iznāca trīs grāmatās. Mīlas ēlēģijas ir veltītas

vienai varonei ( Korinnai. Taču atšķirībā no Katulla korinnas, Ovīdija

Korinna ir vairāk nosacīts tēls. Ovīdijs sniedz precīzu Korinnas ārējo

portretu, bet neatklāj savas jūtas. Tai nav savas sejas, dvēseles, tā

iemieso skaistu sievieti vispārīgā nozīmē. Ovīdijs mīlas žanrā ir ne tikai

turpinātājs, bet arī novators.

Ovīdija mīlētājam mīlestība nav dziļš un vienreizējs piedzīvojums, bet

gan viegla, aizraujosa rotaļa. Tas spēj mīlēt gan kundzi, gan viņas

verdzeni.

“Varones” ( piecpadsmit vēstules, kuras saviem prombūtnē esošajiem

vīriem un mīļotajiem raksta grieķu mītu varones.

Visas vēstules ir par vienu tematu: šķiršanās, ilgas, vientulība,

greizsirdības mokas, skumjas atmiņas par nelaimīgas mīlas sākumu, domas par

nāvi, lūgums atgriezties.

Kautrīgā Penelope un kaislīgā Fedra, sentimentālā Enona un atriebīgā

Medeja, pamestā Didona un ar varu šķirtā Brizeida katra savādi pārdzīvo

savas jūtas.

Ovīdijs smeļ no dažādiem avotiem, viņš izmanto Homēru, traģēdijas,

helenistisko poēziju, tēlojošās mākslas darbus. Arī pilnīgi pastāvīgi

pārstrādā sižetus. Viņa varones gandrīz vienmēr ir bailīgas un nevarīgas,

kā piemēram Ovīdija Didonai nav to iezīmju, kuras viņai bija devis

Virgīlijs.

Apmēram ap to pašu laiku, kad Ovīdijs raksta “Varones”, top arī viņa

traģēdija “Medeja”, kura līdz mūsdienām nav saglabājusies.

“Mīlas māksla” ( savdabīga parodija.

I.daļa - par mīlas objektu atrašanu

II.daļa - par iekarošanu

III.daļa - par mīlestības saglabāšanu.

Pamācības vispirms sniegtas vīriešiem, pēc tam sievietēm. Daudz

izmantoti salīdzinājumi.

“Zāles pret mīlestību” - padomi kā izārstēties no nelaimīgas

mīlestības. Dod atziņu, ka mīlestība ir kā slimība un zāles katram

vajadzīgas citādākas.

Šī I.perioda dzeja ir viegla, bez īpaša satura dziļuma. Ovīdijs

vispilnīgāk atspoguļo mīlestību, Iedziļinās sievietes jūtu pasaulē,

pārdzīvojumos. Necenšas neko idealizēt.

II.posmā pievēršas reliģiski mitoloģiskām poēmām.

“Fasti” - neskaidro Romas seno paražu un svētku izcelsmi. Atbilst

augusta centieniem.

Izmanto teikas par romiešu svētkiem un ataino to atmosfēru. Šīs teikas

kopā saista romiešu kalendārs, katra grāmata veltīta kādam mēnesim un sākas

ar mēneša nosaukuma izskaidrojumu. “Fastās” aplūkoti vissenākie dievi un

laiku. Augusts un Jūlijs Cēzars tiek pielīdzināti dieviem. “Fasti” saista

ar patriotismu, mīlestība uz tautu caurauž visu Romas senatni, un līdz ar

to dara interesantu paražu un tradīciju aprakstu.

“Metamorfozas” - poēma par dievu un cilvēku pārvēršanos dzīvniekos,

augos, akmeņos, zvaigznēs. Grib parādīt dzīves daudzveidību, cilvēka

sarežģīto, pretrunīgo raksturu. “Metamorfozas” atspoguļo pasaules

vienotību, ka viss pasaulē ir saistīts ar cilvēku. “Metamorfozas” ir visuma

vēsture, sākot no Noasa beidzot līdz vēsturiskajam laikmetam. Izmanto visu

grieķu mitoloģiju (250 mīti). Poēma sastāv no 15.grāmatām, darbība tajās

notiek dažādās vietās un poēma tiek sadalīta ciklos: Argosas un Tēbu mīti,

argonauti, Hērakls, Enejs un viņa pēcnācēji.

Pasaules pārvēršanās no haosa līdz harmoniskam kosmosam. Mīts par

četriem cilvēces attīstību posmiemiem: zelta, sudraba, vara un dzelzs

laikmetiem. Dafnes pārvēršana lauru kokā (I gr.); mīts par Faetonu, Saules

dēlu, kas izlūdzies no tēva viņa ratus un tikko kā nav sadedzinājis zemi

(II gr.); par Narcisu, kas noraidījis nimfas Eho mīlu, bet iemīlējies pats

savā attēlā (III gr.); novele par Pirama un Tizbes nelaimīgo mīlu (IV gr.);

teika par Niobi, kas lepojusies ar saviem bērniem un viņus zaudējusi

augstprātīgās lielīšanās dēļ (VI gr.); par Kefala un Prokridas greizsirdīgo

mīlestību (VII gr.); nelaimīgais Daidala un Ikara lidojums (VIII gr.) teika

par Orfeju un Eridiki, mīlas mīti, kurus stāsta Orfejs (X gr.); Keika un

Halkionas uzticīgā mīla (XI gr.).

“Skumju elēģijas” - piecas grāmatas.

I.grāmata tapusi ceļā uz trimdu. Apraksta vētru Adrijas jūrā, kas kuģi

atdzen pie Itālijas krastiem.

5.elēģijā Ovīdijs sevi salīdzina ar Odiseju. Un uzvar, ka viņa

liktenis ir vēl bēdīgāks, jo nav atpakaļceļa uz Romu.

3.elēģijā apraksta pēdējo nakti Romā, un neslēpj savu dziļo izmisumu.

II.grāmatā ir kā vēstule Augustam. Ovīdijs aizmirst savu lepnumu un

lūdz Augustu ļaut tam atgriezties. Drūmi un pelēki Ovīdijs apraksta trimdas

ainavu un tāds ir arī viņa dvēseliskais stāvoklis.

III.grāmatā Ovīdijs apraksta vietējo iedzīvotāju drūmo raksturu.

IV.grāmatā stāsta par to, kā viņam nācies aizstāvēties ar ieroci

rokās.

Pindars (apm.522-441.g.p.m.ē.)

Grieķu klasiķis. Dzimis Oratorijā, izglītojies Atenās, vēlāk

uzturējies Sirkūrās, Akragantā. Pārvaldījis visus svinīgās koru lirikas

žanrus.

Visievērojamākās ir epikēnijas - slavinājumi uzvarētājiem vispārējās

grieķu sacīkstēs - sporta spēlēs.

Pindara darbi apkopoti 17.grāmatās. Saglabājušās 45 epikēnijas 4

grāmatās, kas sadalītas pēc sacensību vietām:

1) Olimpiskās - uzvara Olimpijā

2) Pītiskās - uzvara Delfās

3) Nemejiskās - uzvara Nemejā

4) Istmiskās - uzvara Istmā.

Solons (638. - 558.g.p.m.ē)

Izcils Atēnu politiskais darbinieks. Viņš ir vergturu demokrātijas un

to sociālo pamatprincipu dibinātājs, uz kuriem balstoties attīstījās Atēnu

demokrātiskā polisa. Viņa dzīves laikā bija smagas ekonomiski politiskās

krīzes. Šī krīze draudēja izvērsties pilsoņu karā. Šajā situācijā Solons

tika uzaicināts kā šķīrējtiesnesis un likumdevējs. Turīgie tika iegrožoti,

Atēnu zemnieki atbrīvoti no parādu verdzības. Solona politiskā darbība

spilgti atspoguļojas viņa dzejā. Viņa elēģijas un jambi ir viņa politiskās

darbības atskaite. Populārs Solons kļuva ar elēģiju “Solamīnas”. Tajā viņš

aicina atēniešus nebūt gļēviem un atkarot megeriešiem zaudēto Solamīnas

salu. Solonam piemita patriotisks patoss, lepnums par savu pilsētu,

līdzjūtība pret verdzībā pārdotajiem.

“Solamīna”

Ievadā Solons uzrunā atēniešus aicina cīņā par Solomīnas salu, ar

ironiju runā par cilvēku lētticību, muļķību.

“Katrs par sevi jūs gudri un līdzīgi viltīgām lapsām,

Tomēr, kad sanācis bars, sekls un tukšs jūsu prāts.

Vīrus ar glaimīgu mēli jūs ieceļat valdnieku tronī,

Vārdi jums vienīgais mērs, neskatīts tikums un darbs.”

“Solamīnas” beigās dod it kā atskaiti par saviem darbiem. Par to, ka

nav tukšu vārdu runātājs, bet solīto ir pildījis. Atbrīvojis vergus. To

visu panācis ar stingru likumu un taisnību. Beigās izsaka domu par savu

grūto politiķa likteni, par to, ka tiek vajāts. Dod salīdzinājumu:

“No visām pusēm tāpēc vajāts esmu es

Kā niknais vilks, kam apkārt stājies suņu bars.”

Alkajs (7.gs.p.m.ē.-6.gs.p.m.ē.)

Dzimis Mitilēnes pilsētā, aristokrātu ģimenē. Viņa dzīves laikā

risinās asas cīņas starp dēmosi un dzimtas aristokrātiju. Demokrātu uzvaras

rezultātā Alkajs ir spiests atstāt dzimteni un doties trimdā. Alkja lirikā

ir gan politiskā tematika, gan mīlas lirika, dzīru dziesmas, himnas. Alkajs

izmanto dažādus pantmērus, bet nozīmīgākā ir Alkaja strofa, ko vēlāk

izmanto Horācijs.

“Nav vietas skumjām dzīvē, ja tām nav nekāda jēga, labāk ir

priecāties, baudīt dzīvi. Ziema saistās ar kaut ko nevēlamu, nepatīkamu,

bet ziedonis ar prieku, dzīvības atgriešanos dabā un cilvēkos.”

Sapfo (6.gs.p.m.ē.)

Dzīvojusi Lesbas salā, Mitelēnē vadījusi skolu, kur mācīja aristokrātu

meitenēm dzeju, mūziku, deju. Būdama aristokrāte, tāpat kā Alkajs un

Teognīds ir spiesta atstāt dzimteni un doties trimdā. Kādu laiku dzīvo

Sicīlijā. Ziņas par viņas dzīvi ir maz un tās ir pretrunīgas. Vienīgā

liecība ir viņas dzeja. Ir leģenda, kas vēsta par to, ka Sapfo bijusi

nelaimīgi iemīlējusies un metusies no klints jūrā. Sapfo izmanto dažādus

pantmērus un strofas. Vēlāk Horācijs izmantojis savā dzejā tā saukto Sapfo

strofu. Dzejā galvenā uzmanība veltīta mīlestībai, jaunībai, dzīves

priekam. Te parādās jūtu neviltotība, pārdzīvojuma dziļums, tiešums,

spilgta emocionalitāte.

No viņas saglabājusies “Himna Afrodītei”. Sapfo Afrodīti uzrunā kā

senu draudzeni, ļoti tieši, personīgi. Te nav nekā no patosa, tie ir pirmie

soļi dzejnieka profesionalitātes ceļā. Pirmajā daļā aicina Afrodīti palīgā

savās bēdās, lai tā viņu atbrīvo no sirdsnemiera, kas viņā valda.

Otrajā daļā parādīts ļoti spilgts mīlestības pārdzīvojuma

atspoguļojums. Spilgti, tieši un neviltoti attēlotas Sapfo jūtas,

mīlestība. Varbūt pat pārāk tieši. Šajā daļā it kā tiek atkailināta viņas

dvēsele.

Trešā, ceturtā un piektā daļā dabas tēlojums, ar kuras palīdzību tiek

parādīts dvēseles nosakņojums.

Beigās izskan pesimisms, skumjās par vientulību, atstātību.

“Jau mēness ir zudis skatam,

Un Plejādes sen jau projām (

Nakts vidus, bet laiks iet secen, jo viena, es viena guļu.”

Tā nevar rast mieru ne miegā, ne darbā, jo visas domas saista kāds

jauneklis.

Epitalāmijas

Dzīres, kāres, svinības, vīns, jautrība, līgavaiņa slavināšana, tāpat

pieminēts vīndevis Hermijs.

Anakreonts (6.gs.p.m.ē. 2.puse)

Dzīvojis Teosā. Vēlāk pēc persiešu iebrukuma pārceļas uz Trāķiju,

vēlāk uz Grieķiju. Samas salu, kur dzīvoja tirāna Polikrata, tad Atēnās,

Tesālijā, kur arī miris. Dzejas tematika ir vienveidīga - rotaļīga

mīlestība, dzīru dziesmas, te nav jūtu dziļuma, tiešu pārdzīvojumu, kas ir

Sapfo un Alkaja lirikā. Popularitāti viņa dzeja ieguvusi ar asprātīgu

rotaļīgumu, gaišu ironiju, improvizātorisku vieglumu. Ar hellēnisma laiku

izplatās anakreontiskā dzeja, kas atdarina Anakretonta dzejas formu un

saturu tik tieši, ka nezinot autoru to ir grūti atšķirt oriģinālu no

atdarinājuma.

Dzeja ir viegla, rotaļīga

1. Prieku baudīšana.

2. Rūgtums par vecumu, kas tuvojas.

3. Ironija par mīlestību, kas grib aizbēgt, bet nespēj.

Arhilahs (7.gs.p.m.ē.)

Dzimis Parosas salā, aristokrāta un verdzenes dēls, nebūdams likumīgs

dēls, bija zināmā mērā deklasēts cilvēks un, trūkuma spiests. dzīvojis

nemierīgu, kara algotņa klaiņotāja dzīvi, piedaloties kara gājienos jaunu

koloniju iegūšanas dēļ, nekur neiedzīvojies apkārtējā vidē. Viņš pats sevi

raksturo kā “kara dieva kalpu, kam pazīstamas arī mūzu saldās dāvanas”.

Karš viņam ir eksistences avots. Būdams kara algotnis, lielāko dzīves daļu

pavada dažādās Grieķijas pilsētas. Galvenokārt rakstījis elēģijas un

jambus, mazāk sacerējis fabulas. Tās sacerējis divrindēs, kur otrā rinda

pantmērā atšķiras no pirmās. Neviens darbs nav saglabājies pilnīgi.

Fragmenti liecina par izkoptu valodas lakonismu, izteiksmes līdzekļu

daudzveidību. Viņa dzejā jūtama smalka ironija, asi nievājoša satīra, kā

arī gaišu jūtu apdvesta mīlas jūsma, aicinājums dzīves grūtības un bēdas

remdēt vīnā. Savā dzejā noliedz tradicionālo aristokrātijas morāli, tādēļ

arī izvēlējies kara algotņa dzīvi. Par bēgšanu no kaujas laika dzejnieks

stāsta aukstasinīgi ar zināmu pašironiju. Viņa dzejā atspoguļojas viņa

dzīves filozofijas pamatprincipi: izturība, vīrišķība, apzināšanās, ka

straujas likteņa pārmaiņas ir likumsakarīgas dzīves ritms. Viņam piemīt

spēcīgs temperaments, ļoti tieši un spilgti attēlo savas izjūtas attieksmē

pret dzīves daudzveidību.

Arhilaha elēģijā varonim kaujā līdzi ir vīns un maize. Un vīnu dzerot

tam šķēps ir atbalsts, bet vīns ir atbalsts kaujā. nenopeļ par to. ka

vairogs tiek aizmirsts kaujas laikā, bet priecīgs, ka paša āda vesela, kas

bēdas par vairogu, to var pagādāt jaunu. Tai pašā laikā aicina drošiem un

spēcīgiem būt, jo tikai drosme un spēks ir līdzeklis pret ļaunumu.

Epodi - šeit parādās attiecības starp Dieviem un cilvēkiem. Dievu vara

un spēja vērot notiekošo, tiesāt cilvēku rīcību.

Trohaji - doma, ka cilvēks ir pakļauts savam liktenis un viņam jādzīvo

Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5