Mēdejai un Jasonam ir divi dēli, bet Jasons nolēmis atstāt ģimenei un

apprecēt Korintas valdnieka meitu Glauki. Mēdejas izmisums pāriet naidā,

kad viņa uzzina, ka Jasons ģimeni atstājis materiālu apsvērumu dēļ, Mēdeja

meklē tādu atriebības veidi, kas visvairāk sāpinātu Jasonu.

Mātes mīlestība un atriebes kāre - šo jūtu konflikts veido traģēdijas

galveno saturu.

Prologā aukle stāsta par to, kā Mēdeja mīlējusi Jasonu, viņa dēļ

pametusi dzimteni, tuviniekus un atbraukusi tam līdz. Par to, ka Jasons

saietas ar Kreonta meitu un taisās to precēt un par Mēdejas lielajām

bēdām, kas robežojas jau ar naidu. Bet audzinātājs stāsta par vēl lielāku

nelaimi, kas Mēdeju sagaida. Tā ir Mēdejas un bērnu izraidīšana no valsts

ar Kreonta pavēli. Mēdejas naids vēršas arī pret bērniem un aukle uzskata,

ka labāk tiem nerādīties mātei acīs. Mēdeja nožēlo, ka precējusi Jasonu,

viņa dēļ pametusi ģimeni. Koris viņu mierina. Mēdeju māc dzīves apnikums,

bezcerība. Mēdeja runā par sievietes bezcerīgo likteni, par viņas vēlmi un

nodomu atriebties. Tad ierodas Kreonts, kurš paziņo, ka Mēdejai no viņa

zemes jāaiziet, lai Mēdeja nevarētu nodarīt ļaunumu viņa meitai. Mēdejai

vienas dienas laikā jāpamet pilsēta, jo citādi to gaida nāve. taču Mēdeja

ir šajā vienā dienā ir izplānojusi atriebties., nogalinot Jasonu, Kreontu

un viņa meitu. Bet Mēdeja ir apdomīga un viltīga. Viņa apsver visus

variantus. (Mēdejas tēvs ir Saules dieva dēls).

Koris dzied par sieviešu grūto stāvokli un par vīru pārestībām,

nelaimi, kas pārsteigusi Mēdeju. Ierodas Jasons un saka Mēdejai, ka viņa

pati ir vainīga, ka viņu izraida. tomēr izsaka, ka viņam rūp bērnu nākotne.

Savukārt Mēdeja izsaka visu ko domā par Jasonu. Sarunā Jasons atklāj, ka

materiālu apsvērumu dēļ pametis Mēdeju un piedāvā materiālas rūpes par viņu

un bērniem, bet Mēdeja noraida viņa piedāvājumu. Koris dzied par to, kādas

sāpes jācieš pieviltas, nelaimīgas mīlestības dēļ. Cik smagi ir vilties

kādā, kam tu vienmēr esi uzticējies. Mēdeja negaidot satiek Atēnu valdnieku

Egeju. Tam nav bērnu. Mēdeja lūdz viņam patvērumu, solīdama, ka zina tādas

zāles, kas līdzētu pret Egeja nelaimi. Egejs dod patvērumu Mēdejai un tā

līdz galam izplāno atriebības plānu. Koris slavē Atēnas. Koris mēģina

atrunāt Mēdeju no savu bērnu noslepkavošanas. Mēdeja ataicina Jasonu un

paziņo, ka atzīst viņa rīcību par pareizu un lūdz atstāt bērnus Korintā, jo

grib doties trimdā viena. Mēdeja ar bērniem sūta līgavai savu līgavas tērpu

un diadēmu. Saules dieva dāvanu. Tā ir saindēta. No tās aiziet bojā gan

līgava, gan viņas tēvs. Tāda ir Mēdejas atriebība. Koris izsaka pārdomas

par bērnu nozīmi cilvēka dzīvē. Ierodas ziņnesis no pils un stāsta par

notikumiem, kas tur risinājušies. Mēdeja to uzklausa ar neslēptu prieku,

bet vēl viņai padomā nogalināt savus bērnus. Ierodas Jasons, bet ir jau par

vēlu, jo virs nama parādās spārnotu pūķu rati, kuros atrodas Mēdeja ar

bērnu līķiem. Jasons nolād Mēdeju, izmisis par bērnu nāvi. Starp abiem

risinās asa saruna. Mēdeja aizbrauc pūķa ratos.

“Ifigēnija Aulīdā”

Grieķu floti, kad tā devās karagājienā uz Troju aizkavē pilnīgs

bezvējš. Pie tā ir vainīgs Agamemons, kurš nošāvis Artemīdas stirnu un

izsaucis dievietes dusmas. Priesteris Kalhants ziņo, ka jāziedo Agamemons

meita Ifigēnija, tad dievietes dusmas rimsies. Iekšēju pretrunu mocīts tēvs

nosūta sievai un meitai vēstuli, lai ierodas pie viņa it kā, lai atdotu to

Ahilejam par sievu. Vēlāk viņš to nožēlo un sūta otru vēstuli, kurā

aizliedz doties ceļā. Bet otra vēstule nesasniedz adresātus, jo Agamemona

brālis Menelajs to aiztur. Tad notiek ass strīds starp brāļiem. Traģēdijā

iezīmējas Ifigēnijas tēls attīstībā, kad Ifigēnija ierodas kara nometnē, tā

ir priecīga, jo domā, ka salaulāsies ar slavenu varoni Ahileju, bet ir

izmisusi uzzinot, ka to gaida nāve. Lūdz tēva žēlastību. Ahilejs ir

sašutis, ka viņa vārds izmantots, lai ievilinātu meiteni nometnē un nolemj

glābt Ifigēniju. Nometnē draud izcelties karš, jo karaspēks pieprasa

Ifigēnijas upurēšanu. Ifigēnija izšķiras par nāvi, lai glābtu daudzu citu

bojāeju un lai grieķi gūtu uzvaru. Agamemons raksta vēstuli, lai neved

Ifigēniju un aizkavē to, ja tā ir ceļā uz nometni.

Menandrs (342.-294.g.p.m.ē.)

Dzimis ievērojamā, bagātā ģimenē. Guvis labu izglītību, bija filozofa

Teofrasta skolnieks. Viņa darbs “Raksturi” ir ietekmējis Menandra daiļradi.

Par politiskajiem uzskatiem konkrētu ziņu nav, bet Menandrs bija negatīvi

noskaņots pret monarhiju. Pievēršas galvenokārt sadzīves jautājumiem,

ģimenes problēmu risinājumam. Turpina Eiripīda tēmu par sievietes stāvokli

sabiedrībā, izliktā un atrastā bērna motīvs, “mazā” cilvēka dzīve un

liktenis. Viņa darbos ir dziļš humānisms, pārdomas par reliģiju un iztika

jautājumiem, cilvēku attiecībām. Viņam pieder teicieni”

“Cik skaists ir cilvēks, ja viņš patiesi ir cilvēks”

“,,, nav jāpiekāpjas ļauniem cilvēkiem, bet vajag tiem pretoties, lai

dzīvē viss nesagrieztos.”

Vairāk par 100 komēdijām (105-108). Tikai 20 gs. atrasti Ēģiptes

papirusos fragmenti no “Šķīrējtiesas”, “Varonis”, “Nogrieztā matu pīne”,

“Samiete”, “Sikionietis”.

Savukārt komēdijai “Īgņa” trūkst tikai dažu rindiņu. Menandra

komēdijas pēc sižeta struktūras nav vienādas. “Šķīrējtiesa” un “Nogrieztā

matu pīne” ir sarežģīta intriga, spilgti un psiholoģiski dziļi veidoti

raksturi. Tie nav trafareti, jaunatiskās komēdijas tēli (skopais vecis,

viltīgais vergs, nevarīgais jauneklis), bet gan neparasti tā laika

sabiedrībai (Pamfilas un Abratonas raksturi). Dramatiskajās sacensībās

pirmo vietu ieguva septiņas reizes. Darbi viņa dzīves laikā nebija sevišķi

populāri. Laikam jau tāpēc, ka tajās bija stilistiski izkopta valoda,

atteikšanās no komisma un bufanādes, nopietns saturs, arī pārdrošas domas.

Menandrs izvirza morālās prasības kā sievietēm tā vīriešiem. Iedrošinās

parādīt hetēru pārāku par kādu no brīvajiem cilvēkiem. Viņa darbi ietekmēja

Plauta un Terencija darbus. Ar Romas komēdijas starpniecību Menandra

daiļrade ietekmējusi arī Rietumeiropas komēdiju.

“Īgņa” - “cilvēku nīdējs”.

Knemons nīst cilvēkus, jo ir dziļi pārliecināts, ka visi cilvēki ir

ļauni, bet nejaušs gadījums liek mainīt uzskatus. Pāns stāsta par Knēmona

dīvainībām, par īpatnējo dzīvi, naidu pret cilvēkiem. visvairāk ienīst

kaimiņus, tad bijušo sievu, dzīvo kopā ar meitu. Sastrats satiek Knēmona

meitu un iemīl to, bet meitene ir hetēra. Sastrats sūtījis uz Knēmona māju

Piriju, lai uzzinātu kaut ko tuvāk par meiteni, bet Pirijs tiek izdzīts un

Knēmons to nomētā ar akmeņiem, māla pikām, bumbieriem. Otrreiz ieraugot

Sastratu Knēmons gan ar akmeņiem vairs nemet, bet ir ļoti nelaipns.

Sastratam neizdodas tā arī neko sarunāt, bet viņš runā ar jaunavas brāli

Georgiju. Georgijs uzzinājis Sastrada nodomu precēt viņa māsu nolemj

palīdzēt. Arī viņš negatīvi raksturo savu patēvu. Sastrats uzzina, ka

Knēmons atdos tikai tad savu meitu, ka znots būs līdzīgs raksturā viņām.

Sastrats arī mēģina strādāt uz lauka, bet pirmajā dienā neveicas. Bet tad

nāca kāds gadījums, kas palīdzēja Sastratam. Kādu dienu vecā kalpone bija

ielaidusi spaini akā, viņa gribēja to izvilkt, bet virve pārtrūka un arī

kaplis iekrita akā. Knēmons, gribēdams izvilkt spaini un kapli, pats iekrīt

akā. Tad atsteidzas Sastrats un Georgijs un izvelk Knēmonu. Knēmons atzīst,

ka ir kļūdījies domādams, ka var dzīvot viņš bez cilvēkiem. Visu mantu

novēl Georgijam. Arī savu meitu uztic tam un Georgijam jāizvēlas precinieks

māsai. Tad Sastrats lūdz atļauju savam tēvam precēt Knēmona meitu un tas

piekrīt, bet nepiekrīt izprecināt savu meitu Georgijam, bet beigās piekrīt

arī tam. Sastrots liek tēvam pie sirds, ka tā nauda, kas tev pieder vienam

un ja tās ir daudz nenes prieka Bet tā var palīdzēt kādam citam kam tā

varbūt ir ļoti nepieciešama. Tā var darīt kādu laimīgu. Komēdija beidzas ar

divkāršām kāzām. Vergi kaitina Knēmonu to traucēdami un vaicādami pēc

dažādiem traukiem, līdz beidzot tas padodas un ļauj sevi aizvest uz kāzām.

“Šķīrējtiesa”

Vergs Davs atradis izliktu bērnu, viņš grib to paturēt un atdod otram

vergam Sirsikam, bet dārglietas patur sev. Sirsiks pieprasa tās, jo tās var

palīdzēt atrast īstos bērna vecākus. Strīdu izšķir Harisija sievastēvs

Smirkins, kurš padzirdējis par znota izlaidīgo dzīvi ieradies noskaidrot

ģimenes nesaskaņu iemeslus.

Lucijs Anejs Seneka (daži gadi p.m.ē.- 65.g.m.ē.)

Lucijs Anejs Seneka, vidējais no trim Senekas Vecākā dēliem, dzimis

Spānijā, Kordubas pilsētā (tagad Korova), bet uzaudzis Romā. Guvis reorisko

izglītību, nodarbojies ar filozofijas studijām. Viņa uzskatus veidoja

Sotions, Attalla, Fabians. Seneka ir stoitiķu jeb “jaunā stila” pārstāvis.

M.ē. 20-jos gados Seneka pievēršas sabiedriskajai darbībai, uzstājas ar

tiesas runām. Smagi saslimts un dodas uz Ēģipti ārstēties. 30-jos gados

darbojas kā advokāts Romas tiesās, bet viņa panākumi izraisa imperatora

Kaligulas skaudību. Šajā laikā rodas darbi. “Par dusmām” - veltījums

vecākajam brālim, “Mierinājums Marcijai” - veltīta vēsturnieka Kremūcija

Borda meitai.

Pēc imperatora Klaudija nākšanas pie varas, intrigu rezultātā Seneka

tiek izsūtīts uz 8 gadiem trimdā uz Korsiku. Tur Seneka nodarbojas ar

filozofiju un literatūru. Rodas: “Mierinājums Helvijai” - veltīts mātei,

“Mierinājums Polībijam”, “Par dzīves īslaicību”. Šajā laikā sākas darbs

pie traģēdijām. 49.gadā Seneka tiek atsaukts no trimdas un iecelts par

faktisko impērijas pārvaldītāju Neirona valdīšanas sākumā. Saraksta “Par

žēlsirdību”. 56.gadā kļūst par konsulu. Šajā laikā kļūst ļoti bagāts, kas

ir pretrunā ar viņa uzskatiem, ka viņš neatzīst materiālās vērtības par

noteicošajām. Tas izraisīja nepatiku pret viņu. 62.gadā viņa ietekme uz

Neironu beidzas un viņš turas tālāk no galma intrigām. Saraksta: “Par

atpūtu”, “Par labdarību:, “Dabaszinātniskie jautājumi”, “Morālās vēstules

Lucijam” - labākais Senekas darbs. 65.gadā rodas nesaskaņā starp Seneku un

Neironu, kurš pavēl Senekam izdarīt pašnāvību, ko viņš arī izdara. Kopā ar

viņu nāvi iet viņa sieva un brālis.

Seneka daiļradē ir divas daļas:

1) Sacerējumu dzeja;

2) Sacerējumi prozā.

Traģēdijas

Traģēdiju rakstīšanai Seneka pievēršas trimdas gados. Ir desmit

traģēdijas:

“Trakojošais Herakls”, “Trojietes”, Fēniķietis”, “Mēdeja”, “Fēdra”,

“Edips”, “Agamenons”, “Tiests”, “Ētiesi Herakls”, “Oktāvija”, kas gan nav

paša Senka darbs, bet gan kāda viņa sekotāja. Tā ir vienīgā līdz mums

nonākusī traģēdija no romiešu dzīves. Vēsta par Neirona sievas Oktavijas

nogalināšanu pēc imperatora pavēles un Neirona apprecēšanos ar Popeju.

Viens no trim galvenajiem personāžiem traģēdijā ir pats Seneka. Viņa

traģēdiju sižeti un tēli ir aizgūti no grieķu mītiem un grieķu (Euripīda,

Sofokla, Eshila) traģēdijām, bet jauns ir sižetu un tēlu traktējums. Viņa

traģēdijas sarakstītas “jaunā stila” ietekmē, un tas ir pieņēmis dramatiska

sižeta attīstību un raksturu izstrādi. Seneka saglabā monologus, dialogus,

kora partijas, kas iedala traģēdiju piecos cēlienos. Bet izmaina traģēdijas

struktūru, varoņu traktējums, paša termina “traģiskais” raksturu.

Par labāko traģēdiju tiek uzskatīta “Mēdeja”, kurai par pamatu ņemts

Eiripīda darbs. Traģēdija ir bez ievada, jo Seneka uzskata, ka lasītājam ir

zināms mīts un darbojošās personas, kā arī fināls. Un viņa varone jau

sākumā ir tāda, kādai tai jābūt beigās. Jau sākumā tā ir tēlota kā ļaunā

burve, kas gatava jebkādam noziegumam. Monologam seko kora aicinājums, kurš

veltīts jaunlaulātajiem - Jasonam un Krēusai - Korintas valdnieka Kreonta

meitai. Otrajā cēlienā Mēdeja runā par atriebību, taču ne pret Jasonu, kuru

viņa grib saglabāt kā savu vīru, bet gan attiecībā uz Krēusu un viņas tēvu.

Tad Mēdejas saruna ar Kreontu. Taču Seneka Kreonts ir tipisks tirāns, bet

Mēdeja veikla advokāte. Mēdeja izlūdzas, lai netiktu izraidīta tūlīt, bet

dienu vēlāk. Trešajā cēlienā aukle raksturo atriebes pārņemto Mēdeju. No

sarunas ar Jasonu Mēdeja saprot cik ļoti viņš ir pieķēries bērniem, un

trešo reizi ieskanas Mēdejas doma par atriebību. Koris dzied par Mēdejas -

mīlestībā pieviltās naida spēku, atgādinot argonautu piemeklējušās

nelaimes. Ceturtais cēliens sastāv tikai no diviem monologiem: vecā aukle

stāsta par tai, ka Mēdeja izlietodama dažādās burves mākslas, saindē

dāvanas un ar bērniem nosūta tās Krēusam un viņas tēvam. Piektajā cēlienā

ierodas sūtnis un paziņo ar abu nāvi. Seko garš Mēdejas monologs, kurā tā

izplāno turpinājumu savai atriebībai. Parādās doma par bērnu nogalināšanu.

Bet Mēdejā nerisinās iekšējā cīna starp mātes un pieviltās sievas jūtām,

mīlestību un naidu. Mēdeja nogalina vienu dēlu. Grieķu traģēdijās

slepkavības nerisinājās aiz skatuves, bet Seneka Mēdeja slepkavo uz

skatuves. Satriecošas ir traģēdijas beigas, kad ierodas Jasons un viņam

redzot Mēdeja uzkāpj uz jumts un acu priekšā nogalina otru dēlu. Pabeigusi

savu darbu Mēdeja uz Zvaigžņaina pūķa spārniem aizlido debesīs. Seneka

“Mēdeja” ir vienkāršāka. Vienkāršota ir arī Mēdejas attieksme pret vīru.

Eiripida Mēdeja ļauj izsekot saviem pārdzīvojumiem, tad Seneka tēlo tikai

atriebes kāri. Tā rezultātā tēls kļuvis vienkāršots. Samazināts darbojošo

personu skaits, darbība kļuvusi vienkāršāka. Šī īpatnība raksturīga visai

Seneka daiļradei. Viņš neizvirza problēmas, nerisina konfliktus. Viņš arī

savās traģēdijās paliek filozofs stoiķis, kas pasauli uztver kā akla

nepielūdzama likteņa izpausmi, kuram cilvēks var pretstatīt nesalaužamu

gara stingrību, gatavību vajadzības gadījumā mirt. Cīņas rezultāts Senekam

ir vienaldzīgs.

Senekam pirmajā vietā ir šausmu sižeti, ar mežonīgiem kaisles,

izmisuma, iznīdēšanas alku tēlojumiem. Bieži darbība tiek risināta uz

drūmas dabas ainas fona. Seneka tēli ir milzīga spēka un kaislību cilvēki.

Un tikai atsevišķās momentos tie ir apveltīti ar maigām jūtām un tajos

brīžos atklājas smalks psiholoģiskais tēlojums. Viņa varoņi neatklāj sevi

darbības gaitā, viņai jau sākumā ir tādi, kādiem tiem jābūt beigās. Te nav

tēlu raksturu izaugsmes. Vienveidīgi ir personāži. Ja tas ir valdnieks, tad

noteikti tirāns un blakus kāds cietējs. kas ir gatavs panest visas

pārestības. Un ja vajag arī mirt. Visi šie cietēji - vai tie ir pieaugušie

vai bērni, ir apveltīti ar vienādu domāšanas, spriešanas līmeni. Viņi mazāk

pārdzīvo paši, bet vairāk stāsta par saviem pārdzīvojumiem. Seneka

traģēdijas nav domātas teātriem skatītājiem, bet gan lasītājam,

klausītājam. Seneka ētika bija humāna un balstījās uz prātu un ticību

cilvēka gara varenībai.

Prozas darbi

1. Traktāti par morāli, filozofiskām tēmām

“Par dzīves īslaicību”

“Par laimīgu dzīvi”

“Par dvēseles mieru”

“Par žēlsirdību”

“Par dusmām”

2. Literārās vēstules

“Vēstules Lucīlijam” - visplašāk izpaužas Senekas filozofiskie

uzskati.

3.Mierinājuma vēstules - konsolācijas

“Mierinājums Helvijai”

“Mierinājums Polībijam”

“Mierinājums Marciaji”

Seneka pārdomas saistās ar garīgās dzīves un praktiskās morāles

jautājumiem. Seneka ir stoiķu filozofijas “jaunākā” perioda pārstāvis un

viņu filozofija sastāv no: loģikas, fizikas, ētikas. Seneka īpaši pievēršas

ētikai. Un galvenais šajā mācībā - dzīvē saskaņā ar darbu. Tikums kā gribas

un darbības pareiza izpausme tiek pretstats baudai. Izdala četrus tikumus:

1) sapratne par labo un ļauno;

2) drošsirdība - dvēseles stiprums;

3) pašsavaldīšanās;

4) taisnība.

Savos spriedumos bieži vien nonāca pretrunās. Viņa filozofiskais

uzdevums bija - iemācīt dzīvot un iemācīt mirt, sniegt iekšēju dvēseles

neatkarību un dvēseles mieru. Gandrīz nav pozitīvu laikmeta pārstāvju

piemēru. Atklāj sabiedrības dzīves trūkumus, īstenību, zemiskumu,

nabadzību. Atzīst visu cilvēku vienlīdzību. Vergs var iekšēji būt

neatkarīgāks, brīvāks un bagātāks par savu saimnieku. Necieš pūli. Brīvs ir

tas, kurš ir garīgi bagāts. Tas, kurš nav sasniedzis gudrību vai netiecas

pēc tās ir vergs. Cilvēku krietnu dara nevis izcelšanās un mantas

stāvoklis, bet gan dvēseles stāvoklis.

Par Senekas ideālu kļuva nevis republika, kuru vairs nevarēja

atjaunot, bet taisnīga imperatora vara. Līdzjūtība: trūkums ir kritērijs,

kas šķir labu valdnieku no tirāna. Seneka pauž savu riebumu pret tirāniju

un arī karavīra profesiju. Uzsver, ka mantkārība, greznība samaitā cilvēku.

Šeit viņš nonāk pretrunā ar sevi, bet lai pretrunas mazinātu starp morāles

principiem un to īstenošanu, Seneka bieži atsaucas uz cilvēka rakstura

vājumu, uz to, ka visi cilvēki ir grēcīgi. Seneka noraidoši izturas pret

reliģiju. Viņa un kristietības pasaules uzskati cilvēka un viņa spēju

vērtējumā ir diametrāli pretēji. Ja kristietībai cilvēks ir vāja būtne, tad

Seneka cilvēks var nostāties līdzās dievam.

“Visa dzīve - gatavošanās nāvei”.

Seneka par bēdām saka: “Pārmērīgas bēdas ir pretdabiskas, viltīgas,

apkaunojošas, tām nav pamata”.

Ļoti labs darbs ir “Pārķirbošanās” (t.i. par “Iesvētīšanu muļķa

kārtā”, ķirbis - “tukša galva”, muļķis). Savos filozofiskajos traktātos maz

izmanto klasisko filozofiskā dialoga formu. Bieži ir minēts adresāts runai,

Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5