bet tā nemaz nav konkrēta persona. Seneka labi izprata cilvēku iekšējo
būtību, daudzveidību. Viņš labi pārvalda strīda un pierādījumu mākslu.
Izmanto salīdzinājumus no dažādās dzīves jomam, daudz ir ļoti spilgti un
tēlaini. Bauda - ir kaut kas zemisks, verdzisks, nevarīgs, nepastāvīgs, tās
mājoklis ir krogi, dzertuves. Tikumību var atrast templī, tā aizstāj mūrus,
tā ir putekļaina, tulznaina roku āda. Cilvēku kam uzbrukušas bēdas Seneka
salīdzina ar kuģinieku vētras laikā. Cilvēka dzīve - tā ir kara nometne.
Tam kas neko nedara, diena lieks gara.
Ja gribi tikt mīlēts, - mīli.
Gribošu liktenis ved - negribošu - velk.
Rodas Appalonijs (295.g.p.m.ē.- 215.g.p.m.ē.)
Dzimis Ēģiptē, Aleksandrijā, tur arī nodzīvojis lielāko mūža daļu,
ieguvis vispusīgu izglītību. Bijis Aleksandrijas bibliotēkas pārzinis un
troņmantinieka Plotemaja III Eiergeta audzinātājs. Jau agri interesējies
par klasisko grieķu literatūru un pats pievērsies literārajai darbībai.
Literāram naidam pievienojās personīgais konflikts ar skolotāju Kallimahu,
kas beidzās ar to, ka Appolonijs atstāja Aleksandriju un apmetās uz dzīvi
Rodas salā, no turienes arī cēlies viņa literārais vārds - Rodas
Appolinijs.
Sarakstījis darbus par Hēsiodu, Arhilahu, Kolofonas Antimahu. Tāpat
darbu Pret Zēnodatu. Bet nozīmīgākais darbs ir Argonautika. Viņa
lielākie darbi raksturo viņu kā mācītu dzejnieku, dzejnieku - zinātnieku.
Argaonautikas rašanās pamatā ir Appolonija strīds ar savu skolotāju
Kallimahu, jo tas negatīvi izturējās pret mēģinājumu atjaunot varoņeposu
tradīcijas. Viņš uzskatīja, ka varoņeposi ir novecojuši, bet kā pierādījumu
pretējam Appolonijs saraksta Argonautiku. Tās pamatā ir slavenais mīts
par argonautu braucienu pēc zelta aunādas. Tam raksturīga īsa, nevainojama
dzejas forma. Par savu darbu tika ļoti asi kritizēts no Kallimaha puses un
ir spiests doties trimdā. Apmetas uz dzīvi Rodas salā un dēvē sevi šīs
jaunās dzīves vietas vārdā. Appolonijs izsmēja Kallimahu epigrammās,
savukārt tas sarakstīja ironisku darbu Ibiss. Argonautika tajā laikā
cieta neveiksmi, jo Appolonijs bija sev nospraudis neiespējamu mērķi -
savienot šajā darbā varoņeposu un hellēnisma literatūras pamatprincipus.
Argonautika
Arhamēnā valdīja Atamants. No mākoņu dieves Nefeles tam bija divi
bērni - Helle un Frikss. Atamants atstāja Nefeli un apprecēja Īno, kura
neieredzēja vīra bērnus un gribēja tos pazudināt. Viņa liek apsēt laukus ar
sakaltušām sēklām, kas neizdīgt un tādēļ iestājas bads. Atamants lūdz
padomu pie Delfu Orākula, bet pēc Īno pavēles sūtņi paziņo, ka Orākuls liek
sūtīt Friksu, lai to upurētu dieviem. Atamants ir spiests iekrist. Tad
atlido Nefeles zeltvilnas auns aizved Helli un Friksu uz ziemeļiem.
Lidojuma laikā Helle iekrīt jūrā, bet auns nolaižas Kalhidā, kur mīt Aiēts
saules dieva dēls. Viņš uzņem Friksu pilī, audzina, apprecina ar savu meitu
Halkiapi. Aunu upurē Zevam, bet aunādu pakar Oreja svētbirzē, kur to sargā
milzīgs pūķis.
Ziņas par aunādu izplatījās visā Grieķijā. Frikss un Atamanta
pēcnācēji ziņo, ka viņa labklājība ir atkarīga no aunādas. Atamanta brālis
uzceļ Iolkas pilsētu, kur pēc viņa nāves valda Aisens, bet viņa brālis
Pelijs atņem troni. Kad Aisena dēls Jāsons izaug, viņš pieprasa, lai Pelijs
atkāpjas no troņa. Pelijs sola to darīt tikai tad, kad būs atvesta zelta
aunāda, jo cer, ka Jāsons aizies bojā. Jāsons ar Atēnas palīdzību uzbūvē
kuģi Argo, sapulcina dižākos varoņus sev par ceļabiedriem (Hērakls,
Kastors, Orfejs, visi varoņi tiek aprakstīti, tāpat viņu izcelšanos). Šie
varoņi tiek nosaukti par argonautiem. Viņiem palīdz - Hēra, Atēna,
Apollons. Hēra izmanto Jāsonu, lai atriebtos Pelijam. Atēna grib palīdzēt
kuģim ceļā. Apollons grib palīdzēt sakarā ar seniem priekšstatiem par
Apollonu kā saules dievu un zelta aunādu kā saules simbolu.
Jāsons atšķiras no varoņiem ar savu fizisko skaistumu. Viņš ir
argonautu vadonis, bet Hērakls ir pārāks. Kad kuģis dodas jūrā Jāsons ir
nomākts. Orfejs kitāras pavadījumā dzied par olimpa valdniekiem. Tad tiek
aprakstīta pastāšanās Lamenas salā, kur dzīvo tikai sievietes, kas ir
pametušas savus vīrus to neuzticības dēļ. Visur valda prieks. Jāsons iemīl
Lamenas salas valdnieci Hipsipili. Tikai Hērakla pārmetumi liek argonautiem
atkal doties ceļā. Tālāk viņi ierodas Kizikas pussalā un tur cīnās ar
sešrocīgajiem milžiem. Mīsijā Hēlu meža nimfas ierauj avotā. Hērakls dodas
viņu meklēt, bet argonauti aizbrauc bez viņa, jo tā ir Zeva griba.
Daudz ir dabas, ģeogrāfijas un etnogrāfijas aprakstu, uz tā fona
izceļas emocionālas epizodes. Zevs Fēnejam atņēmis redzi un uzsūtījis
harpijas, kas viņam atņem ēdienu. Argonauti tās padzen un pareģis pareģo
argonautiem nākotni. Tos gaida ilgs ceļš. Kolhīdā tiem varēs palīdzēt tikai
Afrodīte. Pareģojums ir ļoti garš (100 rindas) Argonautiem nākas cīnīties
arī ar jūras stihiju. Te palīdz Atēna. Tālāk dominējošā ir mīlestība.
Trešajā daļā darbība risinās gan uz zemes, gan Olimpā. Argonauti ir
ieradušies Kolhīdā un Hēra un Atēna apspriežas kā palīdzēt Jāsonam un lūdz
Afrodītes atbalstu. Viņa labprāt palīdzētu, bet tas nav viņas spēkos, jo
jārunā ar pašu Erotu. Afrodīte ir Erota māte. Erots negrib palīdzēt, bet
kad viņam piesola sen kārotu rotaļlietu viņš iešauj Mēdejai bultu tieši
sirdī, Ar to palīdzība beidzas. Kad argonauti ierodas Aiēta pilī un lūdz
aunādu, Aiēts liek tiem pildīt neiespējamus uzdevumus, jo cer, ka Jāsons
tos pildot ies bojā.
Argonauti lūdz palīdzību Mēdejai. Jāsona un Mēdejas tikšanās notiek
pie Hekates tempļa. Mēdeja pamāca Jāsonu kā uzvarēt. Jāsons izpilda Aiēta
noteikumus, bet saprot, ka tas labprātīgi nedos aunādu un to slepus paņem.
Aiēts sarīko pakaļdzīšanos. Mēdeja grib bēgt ar Jāsonu uz Grieķiju, bet to
nevada mīlestība, viņa ir citāda - ļauna burve. Tiek nogalināts Apsirts un
tas izraisa Zeva dusmas. Jāsons un Mēdeja nevar doties ceļā ātrāk pirms tos
nav šķīstījusi Kirke. Atpakaļ ceļš ir pa tām vietā, kas aprakstīts Odisejā
(Skillu, Haribadu, Sirēnu salu). Ierodas kolhīdieši un prasa izdot Mēdeju,
Jāsons un Mēdeja salaulājas, lai Medejai nav jāatgriežas Kolhīdā. Bet
laulība nav laimīga. Atpakaļceļā argonauti nonāk Āfrikas tuksnesī, nonāk
Kētā, kur uzvar milzi Talasu, cīņā ar ūdens stihiju no kuras izglābj
Apollons un Atgriežas Egirs salā.
Daiļrades īpatnības:
1. Mitoloģiskā materiāla līdzība Homēra un Appolonija eposos.
2. Bagātīgs mitoloģisks materiāls.
3. izmanto reti sastopamus mītu variantus.
4. Dievu tēlojumi - paralēles ar hellēnisma valdnieka kultu.
5. Dievi no cilvēkiem ir atsvešināti. Tie liekas daudz bālāki
salīdzinot ar Homēra dieviem.
6. Sadzīviski piezemētas ainas.
7. Racionāla, skeptiska attieksmes pret naivu ticību mītam.
Appolonija interešu centrā ir ģeogrāfija un mitoloģija. Viņš skaidro
vietu nosaukumus, apraksta upes, salu novietojumus. Viņa valoda ir
arhaizēda. izmantojis izteicienus un vārdus, kas raksturīgi episkajam
stilam. Salīdzinājumu sfērā Appolonijs ir līdzīgs Homēram. Viņš salīdzina
cilvēkus ar dzīvniekiem augiem, ūdeņiem, dabas stihijām. Bieži vien ar
kokiem. Cilvēku balsis ir kā vēju auri. Tomēr Appolonija salīdzinājums ir
plašāks. Viņš salīdzina cilvēka dvēseles stāvokli ar ziediem. Appolonija
salīdzinājums ar uguni ir saistīts ar cilvēka emocionālo pasauli -
mīlestība ir līdzīga ugunij. Salīdzinājumi ir līdzeklis kā savienot
varoņeposu ar sava laika literatūras prasībām, kā arī kompozicionālas
vienotības līdzeklis. Tāpat tie palīdz izprast varoņu dvēseles stāvokli,
palielina iekšējo spriegumu un veido notikumu kompozicionālo saikni.
Kallimahs (ap 310.g.p.m.ē.-240.g.p.m.ē.)
Dzimis Kirēnē ievērojamu aristokrātu ģimenē. Ieguvis literāru un
filozofisku izglītību Atēnās. Strādājis par skolotāju, bet vēlāk par
Aleksandrijas bibliotēkas vadītāju. Šajā laikā pievēršas arī zinātniskiem
pētījumiem literatūras jomā. Darbā Tabulas (120 grāmatas) Kallimahs devis
pirmo grieķu literatūras bibliogrāfisku apskatu. Rakstīja epigrammu himnas,
elēģijas, epīliju, kā arī zinātniskus apcerējumus. Saglabājušas tikai sešas
himnas un 64 epigrammas. Atrasti 800 Kallimahu darbu fragmenti, kuri dod
priekšstatu par viņa zudušajiem darbiem. Kallimaha himnas nav priekš
svinīgiem, reliģiskiem svētkiem, tajās nav patosa, svinīguma un reliģiskā
rituāla elementu. Viņa himnas iz mazas miniatūras ar mitoloģisku sižetu.
Tajās ir gan reālās dzīve tēlojums, gan arī politiski jautājumi.
Epigrammas tematika - mīlestība, draudzība, literārā polemika.
Ievērojamākais darbs - Cēloņi - vēstījošu elēģiju krājums 4
grāmatās. tajās apkopoti nostāsti par dažādu svētku, rituālu, nosaukumu
izcelšanos. Krājuma noslēgumā ir epīlijs Berenīkes matu sproga, bet par
darba saturu var spriest pēc epīlija Hekale, kur stāstīts par Herkaliju
svētku dibināšanu.
Aizstāvēdams maza forma dzeju, Kallimahs apkaroja lielo eposu,
ciklisko poēmu, kas nepadodas izsmalcinātais apdarei. Kallimahs saprata, ka
izsmalcinātībai, lielu ideju nenoslogotai aleksandriešu dzejai mazās formās
bija vairāk piemērotas.
Berenīkas matu sproga
Atdzejos Katulls. Sacerēts par godu tam, ka Ēģiptes valdnieka
Ptolomeja Evergeta sieva Berenīke ziedojusi savu matu sprogu dieviem,
lūgdama, lai viņas virs atgrieztos no kara. Matu sproga no altāra pazudusi.
Galma astronauts tai pašā laikā pie debesīm atklājis jaunu zvaigznāju un
atzinis, ka Berenīkes matu sproga pārvērsta zvaigznājā.
Par notikušo vēstī pati matu sproga, kas nonākusi pie debesīm
pārvērsta par zvaigznāju. Viņa stāsta par lielajām Berenīkes skumjām par
vīru un no raudāšanas zeltainā matu sproga bija gluži mitra. Sproga stāsta
par to cik viņai žēl bijis šķirties no Berenīkes zeltainās galvas, par to
kā viņa nonāk pie Venēras un par savu pārvēršanos un likteni starp pārējā
zvaigznēm. Sproga nožēlo savu pārvēršanos un vēlas būt atkal pie Berenīkes
- būt valdnieces matu sproga.
Himna Zevam
Tajā stāstīts par Zeva dzimšanu. Par to kā tas piedzimis Parasijā
Rejai. Kad tas piedzimis Reja to nomazgājusi, ievīstījusi autiņos un
atdevusi Nedai, lai tā viņu aiznestu kalnos un audzinātu lielu. Neda -
vecākā no nimfām, kas bija klāt Zeva dzimšanas brīdī. Viņai par godu to
upi, kurā nomazgāja Zevu nosauca par Nedu. Tālāk stāstīts par Zeva laimīgo
bērnību, par to kā tas tika aprūpēts. Tālāk stāstīts kā Zevs ieceļ sev
kareivjus, kas kļūst par varoņiem. Par Zeva milzīgo varu pār cilvēkiem.
Dod mantu un tikumu ļaudīm!
Vai gan bez tikuma manta var cilvēkus laimīgus darīt?
Vai pat tik tikumus bez mantas?
Dod tikumu, laimi mums visiem!
Teokrits (310.g.p.m.ē.-250.g.p.m.ē.)
Dzimis Sirakūzās, ilgu laiku dzīvojis Kosas salā. Viņa talanta
attīstību sekmēja dzejnieki Filēts, Asklepiāds un Leonīds. Ap 270 gadu
pārceļas uz dzīvi Aleksandrijā. Viņš ir mazās formas dzejnieks. Rakstīja
idilles, epigrammas, epīlijus, enkomijus. Saglabājušas 30 idilles un 26
epigrammas. Viņš ir bukoliskās dzejas pārstāvis. Un šis dzejas galvenā
iezīmē - lauku dzīves idializācija, uz šīs dzejas pamatiem Teokrits veidoja
literāro žanru - idilli. Idilles - neliela aina no laucinieku un vienkāršo
pilsētnieku dzīves. teokrita idillēm ir pa daļai stāstījuma, pa daļai
dramatiska dialoga forma. Raksturīgs arī apdziedāšanas moments. Mīlestības
tēma ir dominējošā. Bieži dabas tēlojums ir fons darbības risinājumam.
Izmantojot mitoloģiskus sižetus Teokrits ienes pats savu traktējumu (stāsta
par Hērakla un Hēlas draudzību), par nelaimīgi iemīlējušos ciklopu.
Teokrita daiļrades sekotāji - Vergīlijs, Moshs, Bions.
1.idille
Tajā ir daudz folkloras, tā ir dziesma par ganu, kurš ir iemīlējies un
jūtas nomākts savas mīlestības dēļ, jo negrib pakļauties mīlestības varai.
Viņš neprot mīlēt, jo pats Erots ir iekalis viņu važās. Savas mīlestības
dēļ viņš mirst.
4.idille
Ganu saruna. Viņi ir brīvi cilvēki - Bats un Koridons. Koridons gana
Egona govis, jo tas ir devies uz Olimpiskajām spēlēm līdzi atlētam Milonam,
bet Korinda darbu pieskata Egona vecais tēvs. Bats satiek Korindu un
izprašņā par pēdējiem notikumiem. Šajā sarunā labi parādā Korinda un Bata
raksturi. Korinds - labsirdīgs, lētticīgs, naivs, bet Bats - ziņkārīgs un
ironisks.
6.idille
Divi gani Dafnīds un Damoits skaistā vasaras dienā sacenšas
dziedāšanā. Dziesmu tēma ir viena - par Plifēma nelaimīgo mīlestību pret it
kā vienaldzīgo nimfu Galateju. Dafnīds dzied Polifēmam labvēļa vārdā, bet
Daimonts it kā paša Plifēma vārdā.
15.idille
Tā ir viena no slavenākajām Teokrita idillēm - Sirakūzietes jeb
sievietes Adonīda svētkos.
Attēlota dzīves aina, ar reālistiskiem cilvēka raksturiem, viņu
interesēm. Līdzās sadzīviskajām ainām doti arī reliģiski elementi. Idille
slavē Ēģiptes valdnieka Ptolomeja Filadelfa devīgumu.
Sarunājas divas draudzenes Gorgo un Praksinoja par to, ka nedrīkst
runāt slikti par savu tuvāko bērna klātbūtnē. Uzsvērts, ka cilvēks
cenšoties var panākt visu. Sīki apraksta kā draudzenes pošas uz pili, kur
notiek kāzas. Idille beidzas ar ļoti sadzīvisku ainu, kur Gorgo jādodas
mājas taisīt Dioklīdam pusdienas.
Longs (apmēram 2. vai 3.gs.m.ē.)
Nav drošu ziņu, bet tiek uzskatīts par romāna Dafnīds un Hloja
autoru. Romāns ieņem izcilu un atsevišķu vietu sengrieķu romāna žanrā.
Sižeta skaidrība, kompozīcijas skaidrība, tas paceļ pāri šī žanra citiem
sacerējumiem, jo citiem ir raksturīgs samezglots sižets, dažādu notikumu un
piedzīvojumu pārmērība. Longa prozas darbam piemīt īpašs ritms un poētisks
krāšņums. Romānā attēlota divu jauniešu mīlestība, kas Erota rosināta
pamazām pārvēršas no neapzinātas ilgu tieksmes līdz kaislīgām jūtām.
Dafnīds un Hloja
Abus jauniešus vecāki kādreiz bija pametuši un jaunieši izaug ganu
vidū. Abi vēl ir gandrīz bērni, kad jau iemīlas viens otrā, viņiem vēl
jāuzzina, kas ir mīlestība. mīlas ilgu augšana tiek parādīta paralēli
dabai, tā tiek saskaņota ar dabas parādībām. romānā tiek aprakstīta Hlojs
nolaupīšana un gūsts, kuģa bojāeja. Romāna beigās jaunieši satiekās ar
saviem bagātajiem vecākiem, tie viņus pazīst, nožēlo savu agrāko rīcību un
rīko kāzas saviem bērniem.
Platona (427. 347. g.p.m.ē.)
Ceļojumos pa Dienviditāliju un Sicīliju Platons iepazīstas ar
pitagoriešu mācību un vairākkārt nesekmīgi centies realizēt dzīvē savas
ideālās valsts iekārtas idejas. Ap 387.gadu p.m.ē. Platons nodibināja savu
filozofisko skolu - Akadēmiju, kas turpināja darboties vēl ilgi pēc Platona
nāves, līdz pat m.ē. 6 gs. Platons bija ideālists (vārds ideālists cēlies
no Platona pamatuzskatiem par ideju pasauli iepretī jutekliskajai) savos
meklējumos un uzskatos. Arī viņa uzskati par cilvēku kopumā, viņa
psihiskajiem procesiem un stāvokļiem ir cieši saistīti ar augstākās ideju
pasaules pastāvēšanu.
Platona ētika vairāk ir orientēta uz ideālas, pilnīgas cilvēku kopības
radīšanu, nevis uz atsevišķas personības audzināšanu. Viņš nebija
individuālists, bet gan sociālists, kuram galvenais ir izveidot vislabāko,
pēc mūsdienu uzskatiem pat mazliet dievišķu, valsts iekārtu, kur katrai
cilvēku grupai ir savs konkrēts uzdevums.
Cilvēkus viņš iedalīja 3 grupās. Pirmās grupas cilvēki ir valdītāji,
viedie, filozofi. Viņi ir taisnīgi, godīgi, patiesi un atturīgi, viņi
tiecas izprast visu skaisto un ideju pasauli. Tālāk nāk cilvēki, kuru
raksturīgākās īpašības ir drošsirdība, vīrišķība, pienākuma apziņa, tādēļ
Platons tiem iedalīja kareivju un sargu uzdevumu. Bet trešā cilvēku grupa
miesiski ir pārāk piesaistīta fiziskajai pasaulei, tādēļ tiem jānodarbojas
ar fizisko darbu jākļūst par zemniekiem, amatniekiem un jānodrošina
valsts materiālā eksistence. Tā kā pirmās un otrās grupas rokās atrodas
visa likumdošanas un cilvēktiesību vara, viņi nedrīkst būt savtīgi un
materiāli ieinteresēti, līdz ar to viņi nedrīkst precēties. Abām grupām ir
jādzīvo kā vienai lielai ģimenei. Šo ideālistisko un pat grieķu valstīs
neiespējamo sadalījumu Platons izvirzīja kā vienīgo pilnīgas valsts
pastāvēšanas noteikumu, bet pilnīga valsts ir nepieciešama, lai izaudzinātu
pilnīgus cilvēkus.
Platonam eksistē divas pasaules, kas ir pilnīgi atdalītas un atšķirīgi
raksturojamas. Viena ir lietu pasaule, kas ir vienmēr mainīga gan laikā,
gan telpā, saistīta ar rašanos un zušanu, tā ir sajūtama ar maņu orgāniem.
Otra ir ideju pasaule tā nosaka jutekliskās pasaules esamību, tā ir
nemainīga, pastāvīga un neuztverama. Ideju pasauli var aptvert tikai garā.
Tikai lietu idejas ir īstas nevis pašas lietas, tādēļ tikai idejas ir
izziņas vērtas, jo satur sevī lietu nemainīgo būtību.
Platons cilvēkā izdala nemirstīgu dvēseli un mirstīgu ķermeni. Dvēsele
ir pielīdzināta idejām, un tā kā tās eksistē pirms jutekliskām lietām, tad
tās ir vienotas un nedalāmas. Arī dvēsele kā ideju zināšana eksistē pirms
cilvēka un ir nedalāma un nemirstīga. Ķermenī ir daudz matērijas, līdz ar
to tas ir dalāms un mirstīgs. Būtībā ķermenis cilvēka eksistencē ir kas
nicināms un nosodāms, pat iemieso visu ļauno, tas kalpo tikai kā cietums
dvēselei, no kura tai jāatbrīvojas. Lai to izdarītu, dvēselei jāattīras,
jāapspiež jutekliskās tieksmes, jātiecas pēc augstākās patiesības. Tādā
veidā cilvēks kļūst pilnīgs.
Platons, skaidrojot dvēseli, izmanto līdzību ar pajūgu, kur kučieris
ir prāts, viens no zirgiem ir jutekliskās iekāres, bet otrs saprātīgā
griba. Viens zirgs tiecas vilkt dvēseli, bet otram tuvāka šķiet zeme, līdz
ar to izvēršas cīņa dvēselē, kas ir mūžīgā cilvēces problēma dvēsele ir
iekalta mūžīgā spriegumā.
Platons bija reinkarnācijas atbalstītājs un uzskatīja, ka tikai pēc
vairākkārtējas iemiesošanās, kad dvēsele attīrijusies jau vairākās pakāpēs
tā kļūst dievišķa, paceļas augstāk pie ideju pasaules durvīm un zūd iekšējā
pretruna, rodas harmonija un saskaņa virzībā uz augstāko punktu ideju
pasauli. Bet katrā nākošajā dzīvē dvēsele pārdzimst vai nu cilvēkā vai
dzīvniekā, atkarībā no tā cik tikumīga tā bijusi iepriekšējā dzīvē. Ar
tikumību šeit jāsaprot, kura dvēseles daļa cilvēka dzīvē bija visaktīvākā.
Platons dvēseli iedalīja 3. daļās. Saprātīgās dvēseles daļas jeb prāta
augstākais tikums ir gudrība. Ar šo dvēseles daļu cilvēks apsver savu
rīcību, izglītojas un vadās pēc augstākiem tikumības un ētikas principiem.
Otrā dvēseles daļa ir afektīvā jeb emocionālā, kuras augstākais tikums ir
drošsirdība ar šīs dvēseles daļas atbalstu cilvēks izjūt un izrāda
emocijas, ir spējīgs uz līdzjūtību, sirsnību, naidu, dusmām, uzupurēšanos
u.t.t. Bet trešā ir zemākā jutekliskā dvēseles daļa, kas ir vienāda gan
cilvēkiem, gan dzīvniekiem un augiem. Tā ir atbildīga par jutekliskām
iekārēm un baudām, ķermeņa fizisko vajadzību apmierināšanu. Šās dvēseles
daļas augstākais tikums ir pašsavaldīšanās, atturība. Katrā cilvēkā ir
visas trīs augstāk minētās daļas, bet dažos, kādas daļas pārsvars ir
lielāks.
Vissvarīgākā dvēseles funkcija ir izziņa, jo izziņa cilvēku noved pie
pilnības. Izziņa Platonam ir mācība par atturēšanos jeb anamnesis.
Jebkura izziņa ir dvēseles atmiņas par ideju pasauli, kurā tā mita pirms
iemājoja cilvēkā. Ideju pasaule ir visa sākums, jutekliskās pasaules pamats
un dvēseles pirmavots.
Ņemot vērā izziņas veidus, Platons izdalīja 2 veidu iespējamos ceļus,
kādos cilvēks var nodzīvot savu dzīvi. Pirmā ir izziņas dzīve, kurā cilvēks
par augstāko mērķi uzskata izzināt patiesību, un tāda dzīve ir laba pati no
sevis, jo iemieso platoniskā filozofiskā uzskata kulminācijas punktu,
cilvēka ideālo ceļu. Otrā ir darbīgā dzīve, kas gan nenozīmē, ka cilvēks
dara visu, kas ienāk prātā, nevērtējot izdarītā ļaunumu vai labumu,
derīgumu, bet gan saprātīgas gribas ietekmēts virza darbīgo ķermeni uz
iecerēto mērķi. Šāda dzīve ir laba tādēļ, ka nepieciešama.
Platona mīlestība ir mīlestība uz idejām, to pasaules pilnība vienīgā
dod mīlestībai attaisnojumu un augstāko ideju. Protams, Platons, neizslēdz
arī cilvēku mīlestību, tā pat ir īpaši veicināma, tikai viņš to izprot
citādi, kontekstā ar augsto ideju mīlestību. Platoniskā mīlestība meklē
tikai dievišķo, tā atļauj mīlēt tikai pilnību un ideālu, mīlēt ar spēcīgu
gara un dvēseles tieksmi. Izslāpušo tā nedzirdī, izsalkušo nepaēdina un
neglīto nenoglāsta, jo cilvēks viņam nav pašvērtība, tikai ideju
iemiesotājs un atturīgais skaistuma un pilnības pielūdzējs. Tikai tā
mīlestība, kas ved uz ideju, ir svētīga un īstena, tā ir cilvēka cienīga,
bet ne mīlestība uz lietām vai cilvēkiem, kuri ir gaistoši un nepastāvīgi.
Platons vienmēr domāja, ka mīlēt cilvēka skaistumu nav vērts, lai gan līdz
zināmam laikam tas ir aizrautīgi un jauki, jo skaistums ar laiku zūd un
paliek tukšums. Arī platoniskā mīlestība nav izprotama tādā veidā, kā tas
ieviesies mūsu leksikā, jo Platons pats šādu jēdzienu neieviesa. Tā nav
fiziskās mīlestības nobeigums, bet gan tieši mīlestība uz idejām, uz
augstāko patiesību, kurai viss dzīvnieciskais un jutekliskais ir svešs.
Dieva Erota augsto spēku un varu Platons ir atklājis daudzos dialogos,
bet jo īpaši dialogā Dzīres.
Bet kas gan tad notiktu, ja tu būtu skatījies vistīrāko daili un
tikai to bez cilvēka ķermeņa un miesas, bez cilvēku rotām un krāšņuma,
skatoties tikai šo mūžīgo, dievišķo daili. Vai tu vēl domātu, ka šī dzīve
ir nicināma, ja vari uz dievišķo raudzīties un tajā kavēties? Vai tu nebūtu
pārliecināts, ka tikai vērojot tā, kā tas vajadzīgs, skaisto var radīt
nevis patiesā ēna, bet pašu patieso, jo tu vairs neesi pievērsies ēnai, bet
īstenībai.
Viens no nozīmīgākajiem dialogiem ir Valsts.
Galvenais šajā dialogā ir ideālās valsts uzbūves principi un
filozofiskais pamatojums. Pārrunājot ideoloģijas jautājumu ideālajā valsts
iekārtā, sarunas dalībnieki pieskaras literatūrai.
Pēc Platona domām māksla, būdama reālās pasaules atdarinājums ir ļoti
tālu no lietu patiesās būtības atklāšanas, patiesību ar atdarināšanas
līdzekļiem nevarot nedz apjaust, nedz attēlot. Platons nenoliedz mākslas
iedarbības spēku, taču vienīgais uzdevums, ko mākslai un arī literatūrai
Platons izvirza ir audzināt pilsoņus ar cildeniem paraugiem. Vajadzīgs
stingras atlases princips literatūras sacerējumu izvēlē izglītības
vajadzībām.
Marks Tulijs Cicerons (106.-43.g.p.m.ē.)
Cicerons bija politisks darbinieks un lielisks rakstnieks, pēdējais
ievērojamais Romas republikas ideologs, kas tās iekārtu pamatoja ar grieķu
politiskajām teorijām. Līdz mūsdienām saglabājušās 58 runas, virkne
retorikas un filozofisko traktātu, 800 vēstules. Dzimis 106.gada 3.janvārī
p.m.ē. latīņu pilsētā Arpinā un ir cēlies no jātnieku aprindām. Viņa
vecākiem bija sakar galvaspilsētā, viņu draugu lokā bija tolaik pazīstamie
oratori Antonija un Krass. Vecāki vēlēdamies dot labu izglītību abiem
dēliem - Markam un Kvintam pārcēlās uz dzīvi Romā. Skolā Cicerons apguva
grieķu klasisko literatūru. Scevola Paneteja iespaidā sāk interesēties par
filozofiju. Cicerons vingrinājās runu sastādīšanā grieķu un latīņu valodā,
sacerēja poēmas, tulkoja no grieķu valodas prozā un dzejā.
Ar daiļrunību nenācās nodarboties, jo 80.gadu sākumā iekšējo juku dēļ
tiesas nedarbojās, bet advokāta darbību uzsāka 80.gadu beigās. Leils
Cicerona panākums bija Seksta Roscija aizstāvēšanas runai, bet pēc
drosmīgās uzstāšanās Roscija lietā, kur viņš neaizskarot personīgi pašu
diktatoru Sullu, bet kritizējot Sullas režīmu, palikšana Romā kļuva
bīstama. Kopā ar brāli Kvinu dodas ilgstošā ceļojumā pa Grieķiju un
Mazaziju. Lielu ietekmi uz viņu atstāja Atēnas un Rodosas salā pavadītais
laiks.
79.gadā atgriežas Romā un kļūst plaši pazīstams un līdzko sasniedza
laikā noteikto vecumu, lai varētu kļūt par valsts amatpersonu, viņu šajos
amatos arī ievēlēja.
71.gada beigās sākās prāva pret Verresu, Cicerons uzņemas apsūdzības
uzturēšanu, lai gan Cicerons jau pirmās sesijas kārtā pierādīja Verresa
vainu, Cicerons publicēja savus materiālus kā piecas runas pret Varresu.
66.gadā Cicerons uzstājas ar savu pirmo politisko runu par pilnvaru
piešķiršanu Pompejam, lai pabeigtu karu Mazazijā.
63.gadā kļūst par konsulu, atklāj Katelīna sazvērestību un saņem
tēvijas tēva nosaukumu. Šajā laikā top poēmas Par manu konsultu, Par
manu laiku, un četras runas pret Katelīnu.
58.gadā Cicerons dodas trimdā, jo vajā Katelīnas piekritēji (Pompejs,
Cezars, Krass). Sākas depresija. Raksta darbus par morāli, ētiku. 55.gadā
top lielais dialogs Orators, bet 54.gadā sāk rakstīt traktātu Par
valsti, kurā cildina Romas valsts iekārtu un apskata tās pagrimuma
iemeslus. šo traktātu uzdrošinās publicēt tikai 51.gadā.
Cicerons noslēdzās no aktīvās sabiedriskās dzīves un dzīvodams te
savās mājās, te pie sava drauga Atika, pievēršas filozofijai. Cicerons sev
nosprauda mērķi popularizēt sabiedrībai grieķu filozofiju. Samērā neilgā
laikā (33 mēnešos) Cicerons bija pabeidzis lielāko daļu savu filozofisko
sacerējumu, to vidu Hortenzijs (līdz mūsdienām nav saglabājies, bet
senatnē tam bija liels iespaids, ar to sākās traktātu sērija), Par labā un
ļaunā robežām, Par dievu dabu.
Pirmām kārtām Cicerons uzskatīja par pienākumu uzrakstīt traktātu
filozofijas aizstāvēšanai, kas bija pretrunā ar romiešu uzskatiem. Traktātā
Hortenzijs Cicerons aizstāv savu pārliecību un vēlēšanos nodarboties ar
filozofisko apcerēšanu, jo Ciceronam bija sevi jāattaisno romiešu acīs.
Viņš bija sabiedriski politiskais darbinieks, kurš bija atklājis Katelīna
sazvērestību, bet tagad vēlējās nodarboties ar filozofiju.
Traktātā Par dievu dabu Cicerons atspēko epikūriešu un stoiķu
argumentus par dievu esamību, bet saviem sacerējumiem dod nevis ateistisku,
bet gan agnosticisku formulējumu - neskatoties uz to, vai ir dievi vai nav,
bet valsts reliģiju nepieciešams aizsargāt.
51.gadā Ciceronu nosūta par prokonsulu uz Kilkija provinci, saņem goda
titulu - imepratoru par lielajiem panākumiem karā pār kalnu ciltīm.
50.gadā Cicerons atgriežas Itālijā pilsoņu kara priekšvakarā. Dodas uz
Grieķiju pie Pompeja, bet 48.gadā sakauj Pompeju un Cicerons dodas atpakaļ
uz Itāliju un izlīgst ar Cēzaru. Par vienu no Cicerona draugiem kļūst
Bruts, vēlākais Cēzara slepkava. Pēc Cēzara nogalināšanas 44.gadā Ciceronam
atkal sākas aktīvs politiskais darbības laiks un sekmīgi cīnās pret
Antoniju, kurš sevi uzskata par Cēzara pēcteci. Cīņas literārais
piemineklis pret Antoniju ir palikušas Filipikas, tajās ir 14 runas.
Oktaviāns izlīga ar Antoniju un noslēdza savienību. 43.gada 7.decembrī
Antonija aģenti notvēra Ciceronu un viņu nogalināja, Antonijs pavēlēja
nocirsto Cicerona galvu uzstādīt Romas foruma oratoru tribīnē.
Informācijas avoti
Platons Menons. Dzīres - Zvaigzne ABC, 1980.gads
A.Vorobjovs Psiholoģijas vēsture - Rīga, 1998.gads
Sengrieķu literatūras antoloģija - Rīga, Zvaigzne, 1990.gads
I.Tronskis - Antīkās literatūras vēsture - Latvijas valsts
izdevniecība, Rīga, 1954.gads
A.Rubenis - Romas kultūra - Svētdienas Rīts, 1993.gads
A.Rubenis - Senās Grieķijas dzīve un kultūra - Rīga, Zvaigzne,
1994.gads
Kūle M., Kūlis R. - Filosofija - apgāds Burtnieks, 1996.
P.J.Anstrats, - Civilizācijas vēsture R., Karogs - 1995., 153.lpp.
I.Ķēniņš - Seno laiku vēsture II Zvaigzne ABC, 1994.gads
Metodisks līdzeklis - Seno laiku vēsture 2.daļa Rīga, 1995.gads
Pasaules vēsture 1. daļa. - Senie laiki RaKa, latviešu izdevums,
1997.gads
Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5