tā, kā nolicis liktenis.

Teognids (6.gs.p.m.ē.)

Dzimis Megarā. Dzeja ir didaktiska satura ar spilgti izteiktu

politisko ievirzi. Teognids piederēja pie dzimts aristokrātijas, kura cīņā

ar dēmosu zaudēja. Tāpēc dzejnieks bijis spiests pamest dzimteni un doties

trimdā. Savas elēģijas viņš velta kādam jaunietim Kirnam. Savās elēģijās

viņš aicina novērsties no dēmosa, kas nav cienīgs būt par noteicēju polisā.

Viņa dzejā ir daudz ironijas un naida pret demokrātijas pārstāvjiem, kas

bija guvuši uzvaru politiskajās un ekonomiskajās cīņās un sagrābuši varu un

bagātību Megarā. Viņam raksturīga ir spilgta un tēlaina valoda, formas un

domas skaidrums.

“Elēģijas”

Viņa elēģija ir kā pamācība, padomu devēja kādam jaunietim vārdā

Kirns. Un šis Teognīda pamācības ir visai interesantas. Kā galvenā te

dominē doma, nekad nesaistīties ar cilvēkiem, kas ir trūcīgāki,

neizglītotāki par tevi pašu, jo no tādiem nekad nav nekāda labuma. Saieties

vajag tikai ar tiem, kas no augstas cilts, jo tiem allaž galds ir klāts un

palīdzību tie nelūgs grūtā brīdī, bet trūcīgais nespēs palīdzēt, jo pašam

tam klājas grūti. Un nevajag palīdzēt tiem, kas no zemākas šķiras, jo

atmaksu ir veltīgi gaidīt. Un sev no viņiem tu nekā nevari iegūt. Labums no

tādiem nav nekāds. Savukārt sievu, ja tai naudas ir daudz ir derīgi ņemt no

zemākas kārtas. Ar ironiju uzsver, ka manta ir tā, kas ir cilvēku prātos.

“Un kārtas nu mantkāre jauc!”

Un elēģijas beigās izskan doma, ka labāk ir pavisam nepiedzimt šajā

pasaulē, bet ja esi piedzimis, tad ātrāk tiecies ar nāvi, jo kapā ir

tīkamāk nekā dzīvi baudīt.

Publijs Vergilijs Marons (70.-19.g.p.m.ē.)

Dzimis Ziemeļitālijā, brīvo iedzīvotāju zemākajā slānī. Viņa tēvs

pratis uzlabot savu materiālo stāvokli un ieguvis zemes gabalu Mantujas

pilsētas apkārtnē. Mācījies Kremonā, Milānā. Beigās pāriet dzīvot uz Romu,

lai papildinātos retorikā un zinātnēs. No advokāta karjeras, kurai parasti

gatavojās retoru skolas jaunie audzēkņi, nekas neiznāca. Vergilijam nebija

oratora dāvanu. Vergilijs jaunībā jūsmoja par neirotiķu dzeju un rakstīja

liriskus dzejoļus “jaunajā” stilā, bet viņš cenšas tuvināties Katullas

stilam, citē un pārveido viņa dzejas. No Katulla mācās rūpīgo formas

apdari, no Lukrēcija dabas izjūtu un epikūriešu mierīgās dzīves un

pieticības ideālus.

Pēc studijām atgriežas mājās. Tuva bijusi mierīgā lauku dzīve.

Vergilija zeme vēlāk tiek konfiscēta, bet pēc Mecenāta lūguma Vergilijs

tiek bagātīgi atlīdzināts.

Vergilijs pieslienas Mecenāta pulciņam. 50 gadu vecumā dodas uz

Grieķiju un Troju, lai savāktu materiālus “Enīdai”, bet atpakaļceļā mirst.

No pirmajiem darbiem “Bukolikas”, “Ganu dziesmas”. Par paraugu ņēmis

Teokrita idilles. Vergilijam gani ir tikai maskas. Vergilija eklogas

saistītas ar aktuāliem notikumiem, tajās skan tā laika politiskie motīvi.

I.eklogā divi gani Titirs un Milibijs sarunājas. Nelaimīgais Milibijs

ir spiests atstāt savu zemes stūrīti, kas atdots Oktaviāna armijas

veterāniem. Viņš dodas ar kazu baru projām un dzied bēdīgu dziesmu.

Savukārt Titaram ir izdevies saglabāt savu īpašumu un slavē dievu par viņa

laipnību.

Titara personā Vergilijs tēlo pats sevi, un te pirmo reizi ieskanas

Augusta slavināšanas motīvs. Ganu klusajā idillē iekļaujas laikmetīga

tematika, protests pret pilsoņu kariem, kuru dēļ jāatstāj dzimtene.

IV.eklogai ir izteikti politisks raksturs. Vergilijs pareģoja “zelta

laikmetu” iestāšanos pēc kāda bērna piedzimšanas. Jautājums par bērnu

(kurš?) nav atrisināts. Ekloga adresēta Asinijam Polionam.

V.eklogā gans Mopss dzied par jaunekļa Dafnida nāvi, bet Melnaks Mopsu

mierina un stāsta par Dafnida uzņemšanu dievu skaitā.

X.eklogā apdzied sava drauga Kornēlija Galla mīlas mokas.

Eklogu formu veido gleznaina daba. Eklogās viss zied, viss ir dzīvības

spēka pilns.

Mecenāta ierosināts Vergilijs raksta “Georgikas”.

“Georgikas” - pamācoša poēma par lauksaimniecības galvenajām nozarēm

četrās grāmatās.

I.grāmata stāsta par zemkopību (par augsni, aršanu, darba rīkiem).

II.grāmata stāsta par dārzniecību (augu, koku audzēšanu, šķirņu

uzlabošanu).

III.grāmata stāsta par lopkopību.

IV.grāmata stāsta par biškopību.

Vergilijam lauku temats bijis ļoti tuvs. Tas bija arī aktuāls

Oktiviāna valdīšanas laikā.

“Gerogiku” pamatuzdevums bija radīt interesi par zemkopību,

propagandēt valdības plānus.

“Georgikās” Vergilijs atklāti cildina Oktaviāna režīmu, jo šis darbs

ir viņam veltīts.

“Georgikām” par pamatu noderēja Hesioda “Darbi un dienas”. Hēsiods

neslēpj zemnieku grūtības, bet Vergilijs idealizē to dzīvi.

Vergilijs domā, ka laimi var sasniegt baudot kluso dzīvi uz laukiem.

Katrā “Georgiku” grāmatā bez pamācībām ir arī galvenās atkāpes:

1. tēlainais pavasara apraksts.

2. Itālijas cildināšana.

3. Oktaviāna slavināšana

4. mīts par Orfeju un Euridiki.

“Geordikās” ir daudz lauksaimniecības, ģeogrāfijas, astronomijas

terminu.

Šis zinātniskums ir pilnīgi aleksandriešu gaumē.

“Eneīda”

Darbs iesākts 29.gadu vecumā, nav pabeigts. Pamatā mīts par trojieti

Eneju.

“Eneīda” rakstīta pēc Homēra “Iliādas” un “Odisejas” parauga. Sastāv

no 12 grāmatām un sadalās divās daļās. Pirmajās sešās aprakstītas Eneja

maldu gaitas līdz nonākšanai Latijā un tās dzīvē dēvē par romiešu

“Odiseju”. Pēdējās 6 grāmatas veltītas Eneja cīņām un varoņdarbiem Latijā,

dēvē par romiešu “Iliādu”.

Eneja ierašanās Latijā pēc ilgiem klejojumiem pa zemēm un jūrām

naidīgās dievietes Junonas dēļ. Par pilsētas dibināšanu Latijā. Junona lolo

domu “likt Kārtāgai valdīt pār tautām”. Tāpēc padzirdējusi par Eneja domu

sagraut Kārtāgu, viņa lūdz vēju dievu Eolu palaist vaļā vējus un aizraut

Eneju. Jupiters mierina Eneja māti Venēru, kas uztraucas par dēla likteni.

Enejs ierodas pie Kārtāgas valdnieces Didonas, kas laipni uzņem Eneju un

rīko par godu dzīres. Enejs stāsta par dramatiskajiem piedzīvojumiem

ceļojumos.

Publijs Terencijs Afrs (ap190.g - 159.g.)

Afrs ir pieņemtais vārds (Āfrikānietis), dzimis Kārtāgā. Romā viņš

nokļuvis no Āfrikas kā vergs un bijis kalps senatora Terencija Lukana mājā.

Saimnieks ieinteresējās par apdāvināto vergu, izglīto to un atlaiž brīvībā.

Ternecijs uzturējās dižciltīgās jaunatnes sabiedrībā. Sarakstījis 6

komēdijas, kuras visas ir saglabājušas. Grieķu oriģinālu īpatnības

Terencijs saglabā labāk nekā Plauts. Viņa komēdijās tā pat kā Menandra ir

mierīgas, bez bufenādes, kustīgiem vergiem, kontikām. Viņš nejauc romiešu

un grieķu dzīves īpatnības. Viņa lugas tāpat kā Menandra ir

aristokrātiskas. Terencijs ir pārāks par Plautu, rūpīga un dziļā raksturu

veidošanā. Viņa personāži raksturoti dziļi, iejūtīgi. Plauta komēdiju vergs

Terencija komēdijās tiek atbīdīts malā. Savedējs parādās tikai vienā lugā

“Brāļi”. Hetēras nav mantkārīgas, pērkamas. Attiecības ģimenēs ir labas un

konflikti izceļas tikai pārpratumu dēļ.

“Brāļi” audzināšanas problēmas.

Dēmejam ir divi dēļi, Eshins un Ktēsifons. Ktēsifons dzīvo pie tēva uz

laukiem, bet Eshins pilsētā pie tēva brāļa. Ktēsifonam nav daudz brīvības,

turpretī Eshīns dzīvo brīvi. Eshīons ielaužas savedēja mājā un nolaupa

netiklu meiteni. Tēvs par to uzzinot, pārmet brālim, ka tas nav stingri

audzinājis viņa dēlu. Bet vēlāk izrādās, ka Eshīns meiteni nav nolaupījis

sev, bet gan savam brālim Ktēsifonam pēc viņa lūguma. Pats Eshīns iemīlējis

vienkāršu, krietnu atēnieti, kuru grib precēt.

“Vīramāte” Ļoti nopietna luga. Līdzīga Menandra “Šķīrējtiesai”.

Jauneklis Pamfīls svētkos izvaro godīgu meiteni Filumenti, novelk tai

gredzenu un uzdāvina hetērai. Pēc tēva gribas apprec Filumeni. Bet viņi abi

nezin, ka viņi ir jau “tikušies”. Pamfils aizmirst hetēru un iemīl sievu.

Viņš aizbrauc mantojuma darīšanās. Filemene atgriežas pie saviem vecākiem,

kur viņai piedzimst bērns. Pamfils atgriezies ir ļoti sašutis, bet

Filumenes māte ierauga hetēras pirkstos Filumenes gredzenu un noskaidrojas,

ka Pamfils ir Filumenes bērna tēvs. Baktida palīdz atjaunot ģimenes laimi.

Komēdija ir ļoti humāni varoņi - labvēlīga vīramāte un sievasmāte.

Terencija prologi vairs nav īsti libreti, tie veltīti literārai

problemātikai, aizstāv kontaminācijas paņēmienu, noskaidro plaģiāta

jēdzienu, stāsta arī par savām problēmām: “Es esmu cilvēks, un nekas

cilvēcīgs man nav svešs”.

Plauts (ap 254.- 184.g.p.m.ē.)

Īstajā vārdā Tits Maks, pieņemtais vārds Plauts dzimis Umbrijā.

Pirmais pievēršas komēdijai. no 21 lugas saglabājušās 20. Viņa lugas ir

jaunatisko komēdiju pārveidojumi. Plauts ir pārveidojis grieķu lugas gan

pēc satura, gan formas. Menandra komēdijas ir izsmalcinātākas, nopietnākas.

Plauts ir vienkāršu ļaužu rakstnieks, demokrāts. Viņa komēdiju centrā ir

vergs, pret kuru Plauts izturas ar simpātijām. Plauts maina grieķu

jaunatiskās komēdijas sociālo tendenci. Plauta darbos atspoguļojas pilsoņu

aktivitāte, optimisms, viņa varoņi ir enerģiski, neatlaidīgi. Piemērojoties

skatītājam viņš pastiprina komiskos efektus, iestarpina jautru, piedauzīgu

bufanādi. Plauts izmanto kontaminācijas paņēmienus, saliedē divas lugas

vienā.

Komiskā efekta dēļ Plauts lieto grieķu vārdus, izteicienus. Plauta

komēdijās ir daudz vairāk jautrības nekā jaunatiskajās. Viņa varoņi ir ļoti

temperamentīgi. Tikpat izteiksmīgi Plauts tēlo sēras.

Komismu kāpina arī tas, ka vergs bieži nostājas pozā, kas neatbilst

viņa stāvoklim. Plautam raksturīga personu samainīšana, kam par cēloni ir

šo personu ārējā līdzība, izmantoto arī dubultnieka motīvu. Komismu vairo

arī apzinīgā skatuviskās ilūzijas neievērošana. Plauts bagātina “jauno”

grieķu komēdiju ar mūziku un dziesmām. Viņa komēdijās var pat salīdzināt ar

mūsdienu operetēm.

Plauta komēdijas atšķiras no grieķu paraugiem ar:

1. demokrātisku ievirzi;

2. jautrību;

3. asprātību;

4. muzikalitāti;

5. Tajās nav dziļu domu;

6. nav smalku psiholoģisku nianšu, konsekventu varoņu raksturojuma.

“Māla krūze” maz intrigas. Tā ir raksturu komēdija. Centrā

psiholoģiski labi izveidots skopuļa Eikliona tēls. Viņš atradis pavardā

māla krūzi ar zeltu, zaudē dvēseles mieru, kļūst skops un dzīvo vienās

bailēs, ka tikai kāds negrasās nozagt viņam naudu. Medagars bildina

Eikliona meitu Fēdru. Taču viņš nezin, ka to pavedis viņa māsas dēls

Likonids un, ka viņa gaida bērnu. Māla krūzi nozog Likonida vergs un

Eiklions meklē zagli, kliedz, vaimanā. Viņš griežas pēc palīdzības pie

skatītājiem, bet arī to vidū ir zagļi. Likonids ierodas pie Eiklonīda, lai

atzītos grēkā un lūdz viņa meitas roku. Komisms izraisās tajā brīdī, kad

Eikliona domā, ka Likonids runā par nozagto krūzi nevis viņa meitas

pavešanu. Eiklions atdabūn savu krūzi atpakaļ. Likonīds apprec Fēdru,

Eiklions, lai atgūtu sirdsmieru atdod zeltu znotam.

“Lielīgais karavīrs”

Varonis ir muļķis, sevī iemīlējies algotnis ar pārspīlēti svinīgu

vārdu Pirgopoliniks (“Tirgoņu un pilsētu uzvarētājs”). Viņš lielās ar

saviem fantastiskajiem varoņdarbiem, kurus viņam sagudro viņa piedzīvotājs

Artotags (“Maizes grauzis”). Veselus leģionus tas aizpūš ar vienu elpas

pūtienu, vienā dienā iznīcinājis simtus cilvēku, ar vienu sitienu salauzis

zilonim kāju. Jūtas apmierināts, ja kāds apbrīno viņa skaistumu, drosmi,

piekrišanu pie sievietēm. Pats sevi dēvē par “Venēras mīluli”, bet īstenībā

ir gļēvs, izvirtis.

Komēdijas 1.daļa risinās Efesas pilsētā, Pirgopoliniks no Atēnām

atvedis sev gūstekni - nolaupītu meiteni Filokomasiju. Efesā ierodas viņas

iemīļotais, lai to glābtu un apmetas blakus Pirgopolinika mājai. Meitene

izmantodama slepenu eju satiekas ar savu iemīļoto.

2.daļā kāda skaista sieviete uzdodas par kaimiņa sievu un atzīstas, ka

neprātīgi iemīlējusies Pirgopolinikā. Tas jūtas ļoti glaimots un atlaiž

mājās savu nolaupīto Filokomasiju, apbalvodams ar bagātīgām dāvanām. Tad

viņš dodas pie sievietes, kas viņu it kā dievina, bet ierodas kaimiņu mājā,

viņš tiek nežēlīgi piekauts.

Šai lugai nav stingras kompozīcijas. Intriga ir tajā daļā, kad

piekrāpj Pirgopoliniku, jo pastāv taču slepenā eja pa kuru meitene tāpat

var aizbēgt. Tāpēc dažkārt šeit saskatāma kontaminācija.

“Viltīgais vergs” - “Pseidols”, pieder pie intrigu komēdiju tipa.

Atjautīgs, viltīgs, izdomā nepārspējams. darbība norisinās Atēnās,

divu kaimiņu māju priekša. Vienā dzīvo Simons ar dēlu Kalidoru, otrā

savedējs Balions. Kalidors atzīstas Simona vergam Pseidolam, ka mīl hetēru

Fēniku, Baliona verdzeni. Fēniku ir jau nopircis kāds meķedoniešu karavīrs

par 20 minām, no kurām 15 minas ir jau samaksātas. Pseidols nolemj palīdzēt

Kalidoram, kaut arī zobojas par to. Viņš uzņemas vienas dienas laikā

sagādāt 20 minas no paša Kalidora tēva. Viņš izdod “likumu”: “Bīstieties

šodien no manis un neticiet man!”. Pats Simons apsola kaimiņam dod 20

minas, ja Pseidolam izdotos ar viltu dabūt jaunavu. Ierodas meķedonieši

karavīra vēstnesis harpags. Pseidols izviļ tam vēstuli, atdod cilvēku, kas

dabūn par vēstuli Fēniku un atdod to Klaidoram. Kad blēdībā atklājas

savedējs ir spiests samaksāt karavīram, bet Simons par Poseidola viltību

vēl samaksā 20 minas tam. Tas ņirgājas par savu saimnieku, piedzeras un

smejas.

“Amfitrions” - vienīgā luga ar mitoloģisku sižetu.

Jupiters Tēbu varoņa Amfitriona izskatā iekļūst pie viņa sievas

Alkemīnas un pavada ar to nakti. Jupiters bija paņēmis līdzi Amfitriona

verga Sasija izskatā Merkuriju. Tad ierodas īstais Amfitrions ar vergu un

sākas pārpratumu virkne, jo uz skatuves ir divi Amfitrioni, divi Sasiji.

Alkemīnei pēc tam piedzimst reizē divi dēļi: viens no vīra, otrs no

Jupitera.

“Dvīņi”

Komēdija par brāļiem, kuru apbrīnojamā līdzība rada dažādus

pārpratumus.

Plauta valoda ir bagāta ar aliterācijām, vārdu spēlēm.

Eiripīds (484.-406.g.p.m.ē.)

Viņa daiļrade noslēdz klasiskās drāmas attīstību. Dzimis Salamīnas

salā. Bijis dziļi izglītots cilvēks par ko liecina viņa traģēdijas. Mīlējis

dabu, klusumu, vientulību. Ir saukts par “filozofu uz skatuves”, jo viņa

darbos ar daudz pārdomu atziņu. Eiripīds nav piedalījies sabiedriski

politiskajā dzīvē, nav arī ieņēmis nekādu valsts amatu. Savos darbos viņš

tomēr atsaucas uz svarīgākajiem notikumiem un valstī. Savā mūžā pēdējos

gadus pavadīja Meķedonijā tur mira 406.gadā pirms mūsu ēras.

Savu augstāko uzplaukumu viņa daiļrade sasniedza Peloponesas kara

(431.-404.g.) gados (tā bija cīņa starp Atēnu un Spartu, un kara orbītā

bija ierauta visa Grieķija). Savos darbos Eiripīds attēlo politiskās un

sociālās pretrunas, kas radīja asus konfliktus starp demokrātijas un

aristokrātijas spēkiem. Viņš nosoda kā Spartas tā arī Atēnas cīņu par

politisko varu visā Grieķijā, kas arī izraisīja 27 gadus ilgo Peloponesas

karu. Viņam tuvas ir arī sofistu visu vērtību pārvērtēšanas metodes.

Eiripids vērš pret sievietes beztiesisko stāvokli - “Mēdeja”, “Hipolits”.

Pret seno traģēdiju kaitīgumu _ “Elektra”, “Orests”, “Ifigēnija Aulīdā pret

dievu netaisno rīcību. “Hioplits”, “Ions”, tāpat risināja sociālo jautājumu

- “Trojietes”, “Ions”.

Kā dramaturgs darbojies 50 gadus, bet tikai piecas reizes ieguvis I

vietu dramaturgu sacensībās. Tas izskaidrojams ar to, ka Atēnieši nevarēja

pieņemt visus jaunos jautājumus viņa darbos, kas bija ļoti tuvi sofistu

filozofijai. Toties Hellēisma periodā un Romas varas gados Eiripīda

daiļrade bija ļoti populāra. Ir saglabājušas 17 traģēdijas un viena satīru

drāma “Ciklops”.

Traģēdijas: “Mēdeja”, “Hipolits”, Trojietes”, “Helēna”, “Orests”,

“Elektra”, Ions”, “Ifigēnija Aulīdā”, “Bakhanietes”.

Eiripīds īpašu uzmanību pievērš sievietei, tās psiholoģijai, jūtu

pārdzīvojumiem. Viņš rādījis to attīstībā, izaugsmē. autors ir pievērsies

arī sadzīves tematikai un tas bija priekšnoteikums jaunatiskās komēdijas

attīstībai. Tas, ka Eiripīds prata iedziļināties cilvēka psiholoģijā,

parādīt dvēseles cēlumu, varoņu cilvēciskumu, tuvina viņa daiļradē

mūsdienām. Viņa varoņi nav viengabalaini, tajos ir iekšējās pretrunas, cīņa

pašam ar sevi. Un tas ir tas jaunais, kas parādās Eiripīda dramaturģijā.

Viņš savās traģēdijās ir pamazinājis kara lomu darbības risinājumā. Kara

partijas padziļina drāmas idejas izpratni, izsaka autora pārdomas, nevis

virza darbības attīstību, bet pastiprināta loma ir dialogiem. Tie savukārt

veido diskusijas formas. Eiripīds labi pārvalda formu: prologā dažās rindās

ievada lasītāju notikumu situācijā, epilogs stāsta par to tālāko likteni.

Eiripīda ietekmē attīstījās jaunatiskā komēdija Grieķijā, Romā. Un ar

romiešu komēdijas starpniecību Rietumeiropas sadzīves drāma.

“Mēdeja”

Izmantots mīts par argonautu braucienu un Kolhīdu pēc zelta aunādas.

Kolhīda valdnieka meita burve Mēdeja iemīlējusies argaonautu vadonī Jasonā

un palīdz viņam iegūt zelta aunādu, un izglābs viņam dzīvību. Viņa bēg kopā

ar Jasonu no Kolhīdas uz Tesāliju, kur Jasons cer atgūt nelikumīgi atņemto

valdnieka varu. Izmantojis mitoloģijas sižetu Eiripīds veido ģimenes drāmu.

Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5